| Spring Nicht! |
[Aug. 11th, 2010|11:50 am] |
Tātad - pro mirovuju skorbj atkal.
Vakardienai bija tāda aura un Karma, ka tas viss turpinājās arī pēc darbalaika.
Braucu uz mājām ar električku Rīga-Aizvārnija 19:42. Viss bija kā parasti līdz Jumpravai.
Jumpravas stacijā vilciens piestāja, atvēra durvis, aizvēra un sāka ripot. Un tad viss sākās.
Tamburā no cita vagona ietesās ap 40 gadus vecs vīrietis, un vilciens sāka bremzēt. Kamēr man pieleca, ka viņš rausta stopkrānu, tikmēr jau konduktortante bija klāt un kliedza: "Ko jūs darāt?! Kojūs datrāt!"
Vīrietis kaut ko atkliedza, ka kas te vispār notiekot šodien - ta vilciens neiet, ta durvis nestrādā!
Konduktore teica, ka uz tām durvīm tak bija zīmīte ar lieliem burtiem, ka durvis nestrādā.
Tā kā vīrišķis nelikās mierā un turpināja spaidīt pogas (tas bija tas modernizētais elektrovilciens, kur ir tas avārijas kloķis), konduktore aizskrēja uz vilciena sākumu meklēt palīdzību.
Kamēr konduktore projām, es tikai redzu, ka atveras durvis (vilciens jau uzņēmis ātrumu ap 30 vai 50 km/h) un tas stulbenis lec. Cik nu lec... Piezemējas absolūti tizli jau uz lejupejoša uzbēruma slīpuma ar rokām gar sāniem un uz mutes, tā arī somu no rokām neizlaidis.
Nu ja pēc šitā viņš piecēlās un aizgāja, tad viņam ir čuguna pauris. Domāju, ka viņš vismaz bezsamaņā kādu laiku pagulēja. Neredzēju, kas notika, jo vilciens vienkārši brauca tālāk pēc grafika.
Pa to laiku attesās konduktore ar palīgspēkiem - kur viņš palika, kur palika? Es saku, ka izlēca nafig.
Šīs tur vēl pašūmējās, pameklēja to vīru, neatrada un ņēmās šausmināties.
Es jautāju, a ko nu?
Viena no konduktorēm saka - a tur viss kārtībā, vadītājam pateica, viņš durvis nobloķēja (nu ļoti lōģiska rīcība, jāpibilst. nobloķēt pēc tam...).
Visi izklīst. Paliek konduktore un viens vīrs, kas arī dzelzceļnieks brauc uz mājām.
Runājam, ka vot šausmas šausmas un tā...
Es pārjautāju, vai tiešām kāds par to muļķi vismaz policijai paziņos, jo līķis tak mētāsies un vispār nesmuki.
Jā, jā noteikti.
Izkāpju es savā Aizkrauklē. Ar tricelīgām rokām un uzvilkta. Vīrs pretīm ar mašīnu. Izstāstu īm. Šis saka, nu tad uzzvani 112 pārjautā, viakāds ziņojis, lai prāts mierīgs.
Uzzvanu. Nē, neko nezinām.
Savienoja mani ar Ogres policiju. Šie ar neko nezin.
Pārzvanīja man policists, izjautāja kas kur un kā un cerams, ka aizgāja meklēt. Tas sanāk stundas divas pēc izkrišanas.
Vo tā.
Darīju visu, ko šajā situācijā varēju.
Bet sajūta vienalga stulba.
Ceru, ka tas idejōts nositās nafig, jo man uz viņu ir zvērīgas dusmas.
Ja viņš ir dzīvs, es viņu atradīšu un jeibogu piekaušu.
Man ir stress un jādzer rums jau no paša rīta.
Vispār jau vakar vajadzēja, bet kaut kā nesanāca.
Dusmas par to, ka cilvēks var būt tik stulbs (kaut gan es to jau zināju).
Dusmas par to, ka cilvēks var mētāties uz uzbēruma kauč līdz rītam (nu un to gan arī es jau zināju).
Nav jau jēga dusmoties un stresot par tik pierastām lietām, bet nu... |
|
|
