| |
[May. 24th, 2010|02:18 pm] |
Āzis Šašliks-Bafomets jau otro reizi bēg no ieslodzījuma vietas pa sētas apakšu. Bet nekur tālu neiet.
Karma viņu "gana", ja nu kas. Saimnieka mantu nedrīkst pazaudēt.
Sestdien pārdīvojām ōmas un divu tantu iebrukumu. Sīkajai jobilejs.
Tuss bija uz goda. Ilgi štukoju, kā bez naudas ciemiņus pabarot, i neko - sanāca labi. Salasīju dārzā lokus, dilles, redīsus, uz loga aug kressalāti, sagriezu griežamo sieru, uzliku uz galda siera bumbas ķiplokos un eļļā un kausēto sieru. Savārīju rabarberu strebjamo, uzcepu rabarbermaizi un kazu biezpiena kēksu. Nu ko ta vēl - maize un kapija ar bija. Nu un visi priecīgi.
Saveda radi sīkajiem jaunas mantas, man stādus (topinambambuļus arī), kazām sausu maizi.
Forši bija.
Vienīgā neraža, ka haltūru rakstu tagad pa naktīm. Ij pirms, ij pēc ciemiņiem. Galva pusdulla. Šodien taisos zvanīt mātei un tāpēc meklēju telefōnā savu vārdu. Nu duma galīgi!
Vakar spiediens ar palēcās, atkal acīs bija visādi raibumi.
Nu a ko - ja tev piesolītu štuku latus, tu nebūtu ar mieru kādas 10 savas dzīves naktis ziedot?
Oi, un cerams, ka no pārpūles, bet vērojama aizkavēšanās uz dienām deviņām pagaidām... Bīstami dzīvot mājā, kur stārķis tik tuvu...
Es traka palikšu! Trešo es nepārdzīvošu, jeibogu!
Tas man tāds likteņa pārbaudījums. Es vienmēr esmu skaļi bļaustījusies par to, ka es nekādos apstākļos labprātīgi abortam nepiekristu. Še nu man viela pārdomām - vai arī šādos apstākļos...
Atklāti sakot, es jau zinu atbildi. Nav tur pat ko domāt. Bet tas nepavisam nebūtu viegli.
Nu vo tā - rīt/parīt jābrauc testu pirkt. Būs no sērijas indiānis Caurā Gumija.
Un tas riktīgi maitā nervus! Es pilnīgi jūtu, kā sirmoju! |
|
|