| |
[Mar. 23rd, 2010|01:46 pm] |
Nekā nebij! Diētas ir īvil!
Nu kaut gan - tā nebija plānota diēta. Netīšām sanāca.
Vakar nejēgā aizrāvos ar kosmētikas recepšu studēšanu netā, tāpēc vakariņas negribējās. Šorīt trīs siermaizes un trekna krejumkafija. Puzdienas plānoju paēst vēlāk. Vispirms vajadzēja aiziet sagriezt bērzu slotas.
Griežu ka es slotas. Brienu pa sniegu līdz ceļiem. Atceros kadiķi. Jāiet ogas salasīt un kādu zaru kūpināšanai paņemt pret puņčiem.
Saku sev - nedrīkst ēst kadiķa ogas tukšā dūšā (ņamm viena). Nu nedrīkst (ņamm otra)! Kadiķa ogas strauji veicina apetīti, bet ēdamais tālu (ņamm trešā).
Rezultāts nebija ilgi jāgaida. Jūtu, ka pasaule sāk šūpoties, velk uz ģībienu un vispār.
Vells ar visiem žagariem - jāiet mājā ēst!
Knapi davilku!
Metos iekšā virtuvē un noriju trīs milzīgas pastētmaizes, vienu desmaizi, piecus cīsiņus un pusi šokolādes ar mandelēm, tam visam pa virsu tēju ar āboliem, kadiķa ogām un mec.
Nu vroģi sāk pāriet. Kājas jau mazāk nestabilas. Sēdu un domāju, ka diena nu ir padirsta, jo tūliņ sīkā modīsies un neko sakarīgu ārā vairs nepadarīšu.
Vo tā lūk!
Neiešu vairs laukā strādāt puZdienas neēdusi. |
|
|