| |
[Dec. 23rd, 2009|05:22 pm] |
Kaut kā aizdomīgi forši.
Darba ballīte ar sīko azotē bija izdevusies.
Man jau vienu brīdi likās, ka braukt uz Rīgu dzert kopā ar zīdaini ir duma doma, un beigu beigās mēs abas būsim nogurušas un nobrēkušās. I nekā. Abas preicīgas. Mājās bijām pēc pusnakts, bet aizmigām tikai ap diviem. Makten daudz jauku iespaidu. Biju ļoti sailgojusies pēc kolēģiem. Tik daudz jaunumu, ka vai nu! Vairošanās ōfisā joprojām tupinās. Tā rezultātā šķiet, ka bez darba nepalikšu, kad nākšu atpakaļ :D
Un pa mājām arī iet kā z-svētkos pienākas. Rakām sniegu, savēlām sniegavīru un šļūcām un pikojāmies. Aiz mājas ir labs kalniņš. Galvenā problēma bija - kā ietaisīt šļucamceļu. Sākumā ripinājos "muciņā" no kalna. Pēc tam gulēju lejā un stenēju, ka pasaule griežas un man nelabi :D Tad kopā ar puiku pieblietējām trasi ar rokām. Tad izmēģinājām šļūkt ar gumijas tepiķi. Neder. Tad ar plastmasas gabalu. Neder. Tad man uzplauka ideja. Pie garāžas tak stāv vecais džipa priekšējais stikls... Wiii! Ku tas bija labs. Līdz brīdim, kad riktīgi saplaisāja. Tad es izgriezu sev ceļgalā robu, un nospriedu, ka pietiek. Kaut arī tas stikls neplīst kā parastais, taču griež gan tik pat labi. Ja nebūtu biezās bikses, tad būtu nobriezusi kāju nafig.
Nekas cits neatlika, kā rakties laukā no sētas uz lielceļu un braukt uz pilsētu pirkt puikam z-svētku dāvanu - plastmasas plakanās ragavas. Plāns tika sekmīgi realizēts.
Ragavas gan izmēģināsim tikai rīt, jo kalniņš pagaidām nav apgaismots. Pagaidām ;)
Sapirkamies arī viskauto ēdamu. Tobiš sekmīgi pad..sām z-svētku prēmiju. Tagad palēnam to visu likvidējam.
Nu ta priecīgi jumsvisiem arī! |
|
|