| Traktāts par āboliem |
[Oct. 23rd, 2009|03:47 pm] |
Tā kā esmu dabūjusi savos nagos veselu ābolu dārzu, tad nu veicu zinātniskos pētījumus.
Laikā no maija līdz oktobra otrajai pusei esmu ābolus testējusi gan uz zoba, gan plītī, gan sulās, gan zaptē.
Pētījumu objekti:
3 baltās dzidrās;
rožābele;
mežābele;
mālābele.
Tad dažas, kam šķirni nezinu:
kaut kāda pusmežābele;
kaut kas tumši sarkans gan no iekšpuses, gan ārpuses;
kaut kas liels, strīpains un rōzā gan no iekšpuses, gan ārpuses.
Tad kaimiņa dārzs, kuru ik pa laikam eju apzagt, jo kaimiņš te nedzīvo un ābolus viņam nevajag. Kaimiņam ir:
sīpoloņi;
divu veidu antonovkas;
trebu.
Visi iepriekš minētie ir veci mamutkoki, ko es pat pakratīt nevaru.
Secinājumi
3 dzidrās ir perebors. Tos mīkstos vasaras ābolus nevar paspēt patērēt. Tie gan ir pirmie āboli, kas tautu vasarā iepriecina. Sākumā visi staigā apkārt un siekalojas - kad nu būs. Un tad ir. Tonnām. Bojājas nenormāli ātri. Zaptes sanāk šķidras un vairāk pelē ka ziemas āboli. Kompotam arī der tikai zaļi, citādi izjūk. Sulai ir ok, bet arī puszaļi. Šovasara izbēru grāvī kādas 50 tačkas un tad man apnika tas bezcerīgais darbs. Drozofilas un bites priecājās.
Trebu ir bezmaz vai "ziemas dzidrie". Arī balti mīksti un ātri bojājas. Kaut gan - viena kaste pagrabā stāv. Redzēs, kas sanāks. Ļoti labi der šarlotes kūkai.
Sīpoliņi ir mana mūža mīla. Noteikti mēģināšu arī savā dārzā ieaudzēt. Man ļoti patīk ēst ābolus ārā - tādus aukstus un slapjus. Neraža, ka no tādiem āboliem mūždien apaukstējos. Sīpoliņš ir akurāt tik sīks, ka pirms apēšanas pagūst sasilt, un šņupis nedraud. Sīpoliņiem ir ļoti izteikta smarža. Un pagrabā arī labi glabājas. Kādu strēķiti arī sažāvēju.
Rožābele - nekas īpašs. Garšīgi un smuki āboli. Der visam. Glabājas slikti.
Mežābele - daudz sīki mazi, sīvi bumbulīši. Tagad nu jau visi nobiruši. Der uzgraušanai ārā.
Pusmeženis - apmēram tas pats, bet ābolīši ir drusku lielāki, drusku saldāki un ar sarkanu sānu.
Gan meženi, gan pusmeženi varot lietot vīnam. Diemžēl ar man pieietamo metōdi nav izspiežami. Ar preses veida sulu spiedi droši vien būtu labi, bet man ir tikai tā sulu spiede, ar ko kafejnīcās burkānu sulu spiež - centrbēdzes princips. Tie sīkie ābolīši ir šausmīgi šķiedraini, tāpēc spiedes sietiņš momentā aizķepē ciet.
Mālābele - žanra klasika. Domāju, ka šie ir tie āboli, kas ir ideāli pievienošanai gaļas ēdieniem. Sivēnam noteikti jābūt ar mālābolu mutē. Cepti mālāboli ir nesaldi. Der arī kūkām. Glabājas ļoti labi.
Tumši sarkanie no āpruses ir vaskaini. Glabājas ļoti labi. Nobira jau septembra beigās, bet vēl uz zemes guļ un nebojājas. Der smukām zaptēm un sulām. Sula sanāk dzidra.
Lielie rōzā ir ideāli āboli. Sulīgi saldskābeni un skaisti. Der sulām, zaptēm, kompotiem, kūkām. glabājas ļoti labi. Maz tārpu un nav kraupaini. Sagriezti stāv istabā uz galda nedēļ un nepaliek brūni. Arī žāvēti viņi paliek balti un rōzā, nevis brūni.
Antonovkas - arī klasika. Skābi kā maitas. Sagriezti momentā paliek brūni. Kaimiņš aģitē, ka klasiskā ābolkūka jācep tikai no antonovkām, tad esot sulīga. Nu man tomēr patīk mazāk skābi varianti, bet ir ok. Mandomāt, īstie sulas un pagrabā glabājamie āboli. Un skābējamie.
Nākamais ziņojums būs pēc ziemsvētkiem. Esmu salikusi pagrabā pa druskai no visiem āboliem, izņemot dzidros un rožābolus. Redzēs, cik ilgi glabāsies. Lasīju un iesaiņoju kā porcelāna tasītes skaidās. |
|
|