| |
[Sep. 16th, 2009|10:52 am] |
Šajās mājās sapņi ir... ohujennijie.
Iepriekšējais nozīmēja tiaki to, ka māsa atbrauca ciemos ar kaudzi dāvanu knariņiem.
Šonakt sapņoju, ka esam Līgatnē un mums nomiris ōpis (kāds un kurš - tā arī nesapratu). Nomirušo, kurš bija sakaltis maziņā mūmijā, turējām zārciņā istabā. Es ik pa laikam pārbudīju, vai viss ir salikts, kā vajag. Tjipa, vai ir ķiploki zārkā, piemēram. Zārkam pa virsu gulēja sīkā. Uz pamošanās pusi es sāku aizdomāties, vai tas ir labi, ka zīdainis guļ kopā ar mirušo :D
Nu traks var palikt! |
|
|
| |
[Sep. 16th, 2009|11:06 am] |
Dzīve mūsmājās ir pastāvīga cīņa gluži nē, bet grūstīšanās ar dabasmāti.
Dārzā man te visa tik daudz, ka sevišķi nebēdāju par apēstiem fruktiem, bet gan jau nākamgad vēl pacīnīsimies ar zajaciem, stirnām un citiem lopiem. Pirms dažām dienām, piemēram, alnis pastaigājās aiz kūts.
No rītiem pagalmu revidē kraukļi. Biju atstājusi ārā nomazgātu suluspiedi, lai apžūst. Tak svoloči bija detaļas izvazājuši un nosmērējuši.
Mušas lien istabā pa visām šķirbām. Logiem ir siets priekšā, bet vienalga atrod, kur ielīst.
Drozofilas vispār tiek tam sietam cauri un saimnieko pa virtuvi spietiem.
Ak, par spietiem runājot. Man atkal ir attiecības ar bitēm. Kaimiņa bites ir dikti kašķīgas. Kad viņām sūdīgs garīgais, tad atlido līdz mums un krīt matos.
Istabā sienas apsistas ar skaiduplāksnēm, bet aiz tām plāksnēm dzīvo žurki un peļi. Naktī brīžiem tādu trobeli sataisa, ka jāmostas un jābungā pa sienu, lai pierimst. Ārā jau viņas nelien un kaķi klāt šamām neitek.
Bet, lai nu kā, šitādi kaimiņi man patīk. Trūkst vēl lāču un vilku, be gan jau... |
|
|