| |
[Jun. 28th, 2009|04:26 pm] |
Kārtējo rezi esam pamesti. Vīrs būvē māju, sīkā karājas man pār plecu, jo izlaista no rokām, šausmīgi apvainojas, tā rezultātā mājās bardaks. Labi vismaz, ka pelmeņus paspēju uzvārīt.
Lai būtu jautrāk, atnāca draugi-bomzēni, izārdīja pagalmu, palūdza paciņu rīsu (ceru, ka tas nekļūs par ieradumu)- mamma pēc 7-tā atdošot- un notinās mājās.
Piedevām vēl purpinu par māti. Kārtējo rezi pārliecinājos, ka mana ideja aizšmaukt no mājām 17 gadu vecumā bija vienīgā gudrā doma manā mūžā. Jaunības maksimālisms reizēm noder. Vo tagad, kad sāku domāt - ai, ko nu tik šerpi - vo tad sākas prblēmas.
Pirmkārt jau - vecātēva kapos, kur es gadiem audzēju maijpuķītes, māte kārtības lēkmē visas izravēja un salika vāzē. Cik skaisi, bļe! Vot vajag izraut, lai turpat ieliktu vāzē. Tagad zvana, lai es aizejot tās vecās puķes izņemt. Vai es viņas tur saliku vai?!
Nujā un tad kaut kad mans vīrs esot tecis, ka nu jau mums tos kapus nevajadzēšot (nu bija mums tāda doma, ka tur būtu labi gulēt zem simtgadu liepām). Tas tiek tulkots kā zaimošana. Kā tad tā - tas taču vecaistēvs, tak nevadrīkstot aizmirst! Jo vecāka, jo stulbāka! Nekad nevar zināt, ko drīkst teikt, ko ne. Ko atkal IZTULKOS.
Māte nesen īdēja, ka gribot datoru. Vīram radās ideja, ka es no darba pa lēto varētu dabūt kādu norakstītu PC, ko iemainītu pret fātera dēļiem, kam viņš bezjēgā jau gadiem sēž virsū.
Nē - viņiem pašiem vajagot. Dēļi dārgi...
Un datori nav dārgi. Nu labi - lai jau sūta no anttillas vai no kurienes.
Tajā pat laikā māte vaimanā - nu ko ta jūs ēdīsiet, māja jābūvē, bet viss tik dārgs, viss tik dārgs...
Oi, un tas jau nav viss, apnika rakstīt.
Vārdsakot, man ir pienākumi pret visiem, bet es pati lai tieku galā kā gribu, neaizmirstot apdarīt arī viņu darbus.
PSC!
Vīrs taurē, ka jaunajās mājās radi neviens savu kāju nesperšot! :D
Nu i ladna! Citādi jau atkal būs jāklausās aplinkus nākušas atsauksmes no radiem par padirsto skaisto maju Līgatnē un vietā nopirkto drausmīgi dārgo un šausmīgo graustu.
Saišu pārraušana II cēliens...
Ā, nu jā.
Drusku kauns ir, bet smalki atriebšos savai krustmatei par nekustamo īpašumu afēru. Viņai piespriestos tiesas izdevumus nemaksāšu ne sitama. A man nav naudiņas - es nabaks un badā. Ja jau valsts bija tik dulla un piesprieda penzonāram 230 Ls maksāt, tad lai domā, ka no viņas iztresīt. Viņa man enīvej ir parādā, jo es apmaksāju viņas īpašuma privatižaciju un zemesgrāmatu, un mērnieku un ko tik nē. Tas ir kudī vairāk par Ls 200.
Vo tāds vismaz viens ļauns prieciņš man ira. |
|
|