| |
[Apr. 13th, 2009|02:11 pm] |
Pašlaik gribas drusku pagaudot par sau dzīvi - sap..to un velto un par visa psatāvošā veltīgumu.
Vakar bija perfekta diena. Biju ciemo pie draudzenes un daudziem suņiem un zirgiem. Un tad es atbraucu mājās. Mājās, pa kuru pagalmu vazājas visādi orki (drīkst, es aizņemšos šito vārdu?) un komentē - "...drīz viņiem nekā nebūs, bet viņi vēl sētu labo..."
Un stulbais Miķelis no orkiem pārbijies aizplēsa pāri pār ceļu un noslēpās kaimiņmājā. Gan jau uz vakaru atgriezīsies...cerams.
Garastāvokli man varētu uzlabot tikai iespēja kādam iešķelt pa purnu. Bet vēl nevar. Drusku jāpagaida.
Rīt jātiekas ar krustmāmiņu - šis fakts arī optimismu nevieš. Tikšanās nozīmē, ka kādu pusstundu vismaz būs jāuzmanās nieiekāpt kādā suņusūdā, būs jāatkaujas no blusu, suņu un kaķu leģiona un no tā kropļa viņas vīrišķa un trīs dienas jāvēdina mašīna pēc kundzes vizināšanas.
Bļāviens... vēl vismaz sešas nedēļas...
Un es atkal gribu ēst!
Un mati arī jāmazgā! Domā, ka viegli līdz tai bļodai pieliekties!?
Un vieglāk jau nebūs...
Kaut kur sāk rasties doma - a kam man no vispār vajadzēja? Nu to visu... |
|
|