| |
[Mar. 29th, 2009|07:00 pm] |
Starp citu, pašlaik man ir lomkas.
Izrādās, ka workaholiķim būt un ka darbs ir hobijs - tas ir tikai daļēji labi.
Kad nu es tā biju nolēmusi no darba atslēgties, tad izrādās, ka es dzīvot nemāku.
Sēžu un jau kuro dienu domāju - a kas tas ir "dzīvot"? Nu ko normāli cilvēki mājās dara?
Es esmu visu pārkārtojusi un sakārtojusi (nu labi - var sākt no gala), regulāri taisu ēst, mazgāju traukus, mazgāju sevi un sīku Nr1, mazgāju grīdu, vešu, slauku putekļus, lasu grāmatas, tamborēju, skatos TV, cibojos. Ik pa laikam darma e-mailus palasu, pakonsultēju "vietnieku", eju staigāt pa pagastu, vedu sīku uz šļūckalniņu.
Nu i viss... Nu ko tad vel?
Pārāk daudz laika atliek domāšanai.
Baseinam, šopingam, krogam naudas nepietiek.
Ilgi sēdēt vai ilgi iet nedrīkst.
Ciemos pie kāda aiziet vai aizbraukt nevar - tālu.
Pie manis neviens nebrauc - tālu.
Grauž apziņa, ka atlikuši tikai divi šitādi brīvestības mēneši. Būtu jāizmanto uz pilnu klapi, bet kā?
Tikai divi vai, agdies, veseli divi vēl?
Un man ir nodrupis zobs. Bet neviens savus parādus man neatdod. Un man pietika stulbuma švāģerim vakar atkal aizdot piecīti "līdz rītam".
Bet...
Pagrabā ir ābolu vīns... Avosj ...
Vārdsakot - visas problēmas rodas no bezdarbības. |
|
|
| |
[Mar. 29th, 2009|07:45 pm] |
Atklāšu jums milzīgu noslēpumu - tā Jeruzalmes kūka patiesībā ir tas pats, kas manā jaunībā saucās Hermanis.
Vai to iejauca Magdalēna vai kāds cits - kas nu to vairs atceras, bet bija tāda rūgstoša kūka katrā trešajā padlaiku pieliekamajā, ko arī deva no rokas rokā. Tikai tad neviens līdz lāstiem vēl nebija dadomājies. Un baroja viņu toreiz retāk - reizi nedēļā, bet cepa ik pa divām nedēļām.
Vārdsakot, riskēšu pār savu galvu sakrāt vēl kādu lāstu čupiņu, bet kādu bišku ierauga tomēr paturēšu mājdzīvnieka vietā. Garšīgs maita. |
|
|