| |
[Nov. 12th, 2008|09:12 am] |
Miķis atkal vakar izcēlās.
Iemeslu nezinu, ir tikai minējumi. Viņš lops jūt, ka esmu grūsna un palicis pavisam pielipīgs. Neatkāpjas no mani ne soli.
Ar pirmo sīku tas pats bija. Miķis līda virsu vēderam un pēc iespējas skaļāk murrāja, lai sīks jau laikus pierod.
Nu tagad tas pats. Redz, peli atnesa un vispār.
Viņam vispār bērni patīk - gan savas sugas, gan sveši. Kad pārējos kaķus mazus atstiepām mājās, viņš pār viņiem momentā uzņēmās šefību - apmācīja uz dullībām un zaga priekš viņiem ēdienu.
Tad nu lūk, pazīstot viņu no tāda redzesleņķa, es aptuveni vakardienas izlēcienu saprotu.
Atnācu vakarā mājās un, protams, pirmais darbs - teciņiem uz mazmājiņu. Miķis, protams, līdzi. Aiz sētas kaimiņu dalmācietis Beta, kas joprojām nevar Miķeli ciest, palaiž muti - va! va! va!
Miķis cēli ignorē.
Parasti viņš paliek kādu gabalu no sētas un nicīgi nolūkojas kā suns rājas.
Šorez - sēžu uz poda un pēkšņi dzirdu, ka suns sāk ārdīties aizrīdamies - verļerļerverhrāāņerrr!!!
Iznāku ārā un ko redzu - Miķelis pielīdis pie sētas un caur to pletē Betu pa muti!
Kaut kas traks, nebijis un līdz šim neiedomājams!
Tā vot viņš mani apsargā. |
|
|
| |
[Nov. 12th, 2008|10:16 am] |
Kaut kāds baigais depresņaks uzkritis. Esmu bedrē un netieku ārā.
Pārcilāju savu dzīvi. Vaidu par to, ka vienmēr maksāju par citu kļūdām. Vaidu par to, ka naudas nav un tuvākos četrus gadus nebūs. Vaidu par nepadarītu darbu kaudzi. Vaidu par radiem stulbeņiem.
Viss ir slikti, un es nezinu, no kura gala tai sūdu čupai klāt ķerties.
Nē, tā jau ir labi. Mājā un ģiemnē viss ir kārtibā, bet ... Bet vot uznāk. Un šoreiz pat iedzert nedrīkstu. Končas arī man vairs negaršo. Nu vai nav...
Ko darīt? |
|
|