| |
[Jan. 11th, 2008|09:10 am] |
Nav labi kāpt ārā no gultas pirms pamošanās. Nav labi.
Ap pieciem rītā atskanēja bwik-bwik-bwik.
Tie, kam mājās ir kaķi, un tie, kas skatījās Šreku ar runci zābakos, tie zinās, ko šīs skaņas nozīmē.
Mūsmājās tas parasti nozīmē, ka tūliņamies tiks piewamts dīvāns.
Atskanot bwik-bwik-bwik iestājas absolūts trauksmes stāvoklis un ar bļāvieniem "Kaķi! Ārā! Škic!" es lecu ārā no gultas.
BUMMMM!!!!!
Izrādās rumpis vēl nav pamodies un pieslēdzies. Sorī, nepaspēja!
Es piezemējos precīzi uz zoda. Guļu uz grīdas minūtes piecas un mēģinu aptvert, kas notika. Vroģi nekas traks. Sāpju sajūta arī vēl nebija ieslēgusies. Tjipa kā anestēzija.
Satīriju pievemto grīdu (nu vismaz grīgu ne dīvānu), gāju gulēt tālāk.
6:20 zvana modinātājs. Un tad tik es sāku pamanīt sekas - puse zoda piepampusi, žoklis lāga nekustās. Njā... |
|
|
| |
[Jan. 11th, 2008|10:23 am] |
Ai, ejiet ka jūs visi...
kur nu kurais.
Ejiet armieru, mani bērni!
Es jūs kādu laiku neaiztikšu.
Pieslēgšos darbam. |
|
|