| |
[Sep. 12th, 2006|09:35 am] |
Vai man tikai tā liekas, vai te kaut kas nav kārtībā?
Tjipa nav strādnieku. Visi vaid, ka nav, kas ceļ, remontē, nes un stiepj.
Un tad, kad kāds beidzot piesakas strādāt, tad viņam maksāt negrib.
Izdomājiet, mīļie, kā tad ir - vajag vai nevajag jums tos strādniekus.
Nāksies tomēr pārorientēties vienreiz no tās fiksās peļņas uz mazākiem, bet stabilākiem ienākumiem.
Vai tas nav augstākā mēra stulbums, ka cilvēks, kurš mēnesī maksā x simtus LVL par jipotekāro kredītu, lāpa savas jaunās mājas šķirbas ciet. Nu protams - kā maksā, tā strādā. Celtnieks nohaltūrē vai atstāj piemīztas pudeles aiz reģipša sienas (kā smalkajā Reval Hotel Latvija), firmas īpašnieks un banka nevāji uzvāras, bet tu, sīkai murmuli, maksā, ja esi muļķis. Ja nē - mēģini apšmaukt citus un tā ieviest taisnīgumu savā dzīvē.
Nu, jei bogu - vai tas nav stulbums?!
Jā, un tas, ka vīrišķis pašos spēka gados sēž mājās un auklē bērnu, jo tas ģimenes budžetam ir izdevīgāk... Jā, par iespēju strādāt bezmaz sanāk piemaksāt. Nu nez, cik tas ir normāli.
Nē, es uz Īriju joprojām netaisos braukt.
Pabesīšos, palamāšu valdību, kā visi, ieraušu 100g un atkal būs labi.
Beigās nosaka abi -
Rītu būs atkal labi
/Rainis/ |
|
|
| un vēl |
[Sep. 12th, 2006|09:47 am] |
Baisais sapnis bija šonakt.
Manā pagalmā bija savairojušies kaķ. Mazi kaķi rāpoja apkārt pīkstēdami. Es viņus mēģināju savākt, bet tad uzradās minku māte un man uzbruka. Nikni bļaudama ieķērās man rokā ar nagiem un zobiem.
Nelāga sajūta tagad. Ka tik atkal tas nebija kāds no viedajiem sapņiem.
Vēji, droši vien, pūš no Jaunkursīšiem. Ka tikai tā kaķuvecene mana krustmāte atkal nav ko izfunktierējusi. Būs laikam padzirdējusi, ka es viņas kaimiņienei ieteicu viņas kaķus likvidēt.
Jā, viņai dzimstamdiena rīt.
Nē - daudz laimes nevēlēšu gan. |
|
|
| |
[Sep. 12th, 2006|10:04 am] |
Vot man tagad arī attiecīgās cikla dienas, kas izpaužas ar besīgu aktivitāti un "pohainas deloņcūkas" (citāts) cienīgiem izgājieniem.
Vot vēl papukstēšu -
Vai jūs zināt, kā atpazīt precētu sievieti?
A ļoti vienkārši - viņa vienmēr kaut ko stiepj. Un tas kaut kas var būt arī milzu maiss, liela melna soma vai, labākajā gadījuma, krēsls.
Jau vairāk kā menesi kaimiņi uz mani lūkojas. Sākumā ar interesi, vēlāk ar izbrīnu un nu jau varētu būt, ka ar žēlumu.
Bet kas ta man es tikai stiepju.
Un stiepšu šodien atkal.
Ne dienas bez tašas vai milzu maisa ar loriņiem. Un kā es tās vāzes aizvedīšu. Ko? A?
Labi, ka pārvākšanās tomēr ir reta parādība manā dzīvē... |
|
|
| lūgsna |
[Sep. 12th, 2006|12:37 pm] |
Dieviņ, ja tu esi tuvumā un ja nu tev galīgi nav nekā cita, ko darīt, tad atsūti man lūdzams Korina "Dižo garu" palasīties!
Jā, zinu jau zinu, ka man neko nevar dot un es visu pazaudēju!
Jā, es zinu, ka divas iespējas jau palaidu garām!
Nu lūuuudzu! Dod man trešo iespēju!
Citādi tas jau paliek smieklīgi... |
|
|