| |
[Jun. 7th, 2006|11:25 am] |
Garastāvoklis pat ļoti pozitīvs. Pate brīnos!
Nez, nez cik ilgi...
Pašlaik jūtos ļoti pašpārliecināta, čakla, gudra un skaista.
Nesaprotu, kā tas var būt, ka pēc laika posma t es atkal gāzīšos ar galvu pa priekšu lejā sūdos un domāšu, ka esmu absolūta neveiksminiece un stulbene ar līkām, resnām un spalvainām kājam...
Vot kā lai ar šito parādību karo? |
|
|
| |
[Jun. 7th, 2006|11:37 am] |
Atgriežoties pie iepriekšēja...
Par piemēru - mans CV...
Vobšem sēdu es darbā un domāju - es esmu absolūta dura un neveiksminiece... Kaut kādā sakarā man kāds prasa manu CV. Atveru, lai apgreidotu, un brīnos - tas ko - mans vai?
Lasu, lasu - tāds projekts, šitāds projekts; tāds sertifikāts, šitāds sertifikāts. Un sajūta tāda, ka esmu samelojusies un bargie onkuļi mani pieķers melos.
Bet tad es tā padomāju - nē, bet tak es tiešām esmu ar šitiem projektiem strādājusi. Nu es tak kaut ko sajēdzu tomēr!
Ai, nē, vienalga muļķe...
Un tā visu laiku pa riņķi.
Moš jāpiesprauž tie visi sertifikāti pie sienas, lai stāv man kā atgādinājums ar zemtekstu "kas sunim asti...". Nu tā, kā profilakse šitām mazvērtības lēkmēm... |
|
|
| |
[Jun. 7th, 2006|11:43 am] |
Un vēl viena lieta...
Ir tāds cilvēks,kas ir stipri vainīgs pie visām manām garīgajām kaitēm.
Teorētiski man vajadzētu gribēt, lai viņš atdod galus pēc iespējas ātrāk un pēc iespējas mokošākā veidā. Bet nē - tā vietā es viņam uzdāvināju atstarojošo vesti, lai viņu pa nakti nenobrauktu, kad šis ar riteni rullē.
Es te tagad necitēšu bībeles tekstus- tjipa, mīleit savus ienaidniekus...
Bet kaut kā tā netīšām sanāk.
Nē, es ne tāpēc, ka vo, kāda es visu piedodoša. Nevar jau šito piedot.
Es tāpēc, ka brīnos par sevi. Grūti pašai saprast, kas man paurī darās. |
|
|