| |
[Nov. 2nd, 2005|11:36 am] |
Nabaga mazajam murmulim iet kā Ķibeļdienu Jēkabelim. Poliklīnikā dursta, ēst nedod un puņķi tek. Vēnu bērnam tā arī neatrada. Sabakstīja roķeli tikai. Beigās iztecināja asinis no pirksta. Nu jā, un analīzes, protams, bija jātaisa tukšā dūšā. Vot pamēģini tādu pierunāt līdz pusdesmitiem neēst!
Bet mēs te visi puņķaini. Vīrs atstiepa kaut kādu zarazu.
Vo tā ir, ja caur tavām rokām iet visi Rīgas tepiķi, tad skaidrs, ka viņiem nāk līdzi visas Rīgas zarazas. |
|
|
| |
[Nov. 2nd, 2005|10:41 pm] |
He. Re, kā!
Miķelis ir iemācījis puiku nebaidīties no sāpēm. Viņš puikam ik pa laikam kož un skrāpē, tāpēc tantu dūrieni poliklīnikā tiek uztverti kā pašas par sevi saprotamas lietas.
Nē, nu nau jau tas bērns saplēsts galīgi. Nestaigā asiņains pa māju. Miķis ir uzmanīgs. |
|
|