| |
[Aug. 8th, 2005|03:04 pm] |
Noskatjos n-to reizi Pūtvējiņu. Interesanti - jo mazāk manī baibiskā, jo labak es viņu saprotu. Agrāk es vairāk dusmojos - nu kā tā var - nu tik stulbi noslīkt!
Jā, es kādreiz biju vairāk Baiba kā tagad. Aizliegtā mīlestība, mātes lāsti, pazemīga klusu ciešana utt.
Tagad tas viss ir sena vēsture. Bet noskatoties tādas filmas tomēr gribas nobirdināt kādu asaru par to, ka mūsu lavstori ir ar labam beigām. Kaut gan ... beigas jau vēl nav. |
|
|