| ak es ļaunā! |
[Apr. 24th, 2005|11:54 am] |
Vakar bij tads jocīgs gadījiens.
Bērns uz vakaru ka parasti paliek ērcīgs un kašķīgs. Visu laiku saka - ēēēēēēēēē un bēēēēē. Neraud, bet lamājas.
Tētim apnika, šis nolēma nodemonstrēt, ka māk ne sliktāk un diezgan līdzīgi nodemonstrēja zīdaiņa raudāšanu bērnam acīs skatoties.
Pēc diviem tēta wēēēē bērns savelk izmisīgi žēlīgu lūpu un plēš vaļā ne pa jokam - bēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēē. Ar asarām acīs. Nez tēta žēl vai nodomāja, ka ja jau tētis raud, tad nu ir pamatīgas ziepes.
Man protams vajadzēja mesties bērnu žēlot. Bērns raud azotē, bet mēs ļaunie (fui) smejam līdz zemei locīdamies.
Bērns pieklust, paskatās uz tēti un atkal - bwēēēēēēēēēēē!
Pieklust, paskatās atkal un atkal raud.
Nodomaju, ka nu ir ziepes! Tagad katru reizi tā būs vai? Kā paskatās uz tēvu, tā jāraud.
Bet nē - tik traki nebija. Aizmirsās.
Bērnu žēl, bet sasodīti smieklīgs skats bija.
I ko viņš tur sadomājās? |
|
|