| |
[Feb. 5th, 2005|01:42 pm] |
| [ | mood |
| |  thoughtful | ] |
| [ | music |
| | nāc, puisīt, mātei azotē... | ] |
Turpinu lasīt "Martiņa sāstu".
Pa laikam sagribas nobirdināt kadu asaru (tā ar mani notiek ļooooooooti reti).
Vai tiešām tas viss bija?
Vai tiešām tas notika ar mums?
Vai tiešām tas bija tik grūti un sarežģīti?
Kā jau parasti - kas jādara, jādara. Daudz nedomāju un daru.
Tagad grāmata lika nedaudz paskatīties atpakaļ.
Viņš taču tiešām bija ļoti maziņš! Neticami!
Šitas jestrais tuklītis!
Ai, laikam nav vērts tā nodoties apcerei par to, kas varēja notikt un par to, kādi mēs varoņi.
Turklat man ir jocīga atmiņa - ļauj dzīvot šodienā, pagātni padarot par pusaizmirstu pussvešu stāstu.
Bišku padomāšu un iešu atkal zīdīt.
Šodien viņš beidzot pasmaidīja apzināti. Sapriecājās mani ieraudzīt pēc pamošanās. |
|
|