| |
[Jan. 31st, 2005|08:57 pm] |
Atkal esmu pamesta viena. Naktī gulta būs liela un auksta. Ņuņņis ir sīrupaini uzmācīgi lipīgs. Eņģelīc guļ.
Tie, ko es gribu, nav dabonami.
Tie, ko es negribu, zvana un uzprasās ciemos vai murrā pa klēpi un fenderē rozīnes.
Škic, velli tādi!
Kāpēc es laicīgi nepiezvanīju un nesarunāju pareizos ciemiņus?
Ai - nu slinkums vienkārši.
Slinkums ar kādu runāt.
Vakar vismaz bija labi ciemiņi - eņģelīša tantes.
Manas trijas tantes
Godam rīvē kantes.
Kā ar asu rīvi
Bojā manu dzīvi...
Nu cerams, ka tā nebūs.
Čau vispār!
Ai lav jū õl! |
|
|