| Liktenīgās puzotras stundas... |
[Jan. 15th, 2005|07:59 pm] |
| [ | mood |
| | nezinu, tiešām nezinu... | ] |
Jā, pat guļot es māku savārīt ziepes...
Kā jau daudzi zin, zīdaiņu māmiņas bieži nedabū gulēt, kad grib. Sekas - nekontrolējamas miega lēkmes.
Vienu nakti biju gulējusi ~ trīs stundas. Nakamajā naktī ap 10:30 miegs nāca virsū ka melns mākonis. Vīrs nav mājā. Durvīm bulta priekšā - nu skaidrs - no ārpuses attaisīt nevar. Nu bet es taču dzirdēšu, kad viņš zvanīs. Un man labāk patīk sagaidīt vīru nomodā. Tagad tikai drusku pasnaudīšu.
Atceros, kad pulkstenis rādīja 22:00.
Nākamā bilde - nikns vīrietis nāk istabā un saka - Nu tu #@%^! Tagad pati durvis labosi! Saprati!?!!!!
Bļin!
Labs brīdis pagāja, kamēr sapratu, kas un kā un kāpēc. Tik salds miegs bija.
Vīrs ālējies aiz durvīm kādu pusstundu vai vairāk - zvanījis pie durvīm, gan uz mobilo (8 neatbildēti zvani), dauzījis durvis un lamājies, kamēr iznācis blakus dzīvokļa kaimiņš. Teicās, ka esot no trača gandrīz no gultas izkritis.
Nu tad kaimiņš iedevis kādus štrumentus, un vīrs izrubinājis stenderē caurumu un atdabūjis duravas vaļā...
Skaidrs, ka mans dārgais jau bija mani domās nobērējis. Vai mazums - kaut kur kāpusi, uz kaut ka uzkritusi un tagad guļ asins peļķē. Nu kāds tad vēl var būt iemesls, ka netaisa durvis vaļā?
Vo tāda aizvakar mums bija vētraina nakts.
Tagad durvju bulta ir likvidēta. Un musu famīlijā uz kādu laiku ir ideāla saskaņa. Skandāli un problēmas satuvina...
Vo tā iet, kad guļ neparerizajā laikā. |
|
|