| |
[Oct. 14th, 2004|10:04 am] |
Nre, kā sanāk...
Viena kolēģe iet projām no mums. Vot tā vot.
Ar šefu saplēsās.
Bet mūsu priekšniecību šitik tālu novest ir grūti.
Bišk nošokēja tautu.
Izrādijās, ka ši ļoti elegentā un gudrā būtne ar labo gaumi ir diezgan kaprīza, slinka, iecirtīga un neapdomīga... Nu gan...
Ai, bet tas tikai nozīmē, ka man atkal būs ko darīt, un būs Ls vairāk. |
|
|
| |
[Oct. 14th, 2004|10:49 am] |
Oi, vakar bija baigie smiekli.
Sabaidīju kaimiņieni.
Nejēgā viskautko ēdamu sapirkos (atkal neaprēķināju savu celtspēju) un vilku to milzu maisu mājā palēnām. Nu nebija jau nemaz tik grūti. Es tak jūtu, kad ir par traku. Un jāstiepj arī kādi 200m ne vairāk.
Kāpu jau augšā pa savām trepēm, kad šito šausmu skatu pamanīja kaimiņiene (kundzīte ap 60un, mēs dzīvojam blakus dzīvokļos). Šī pukstēdama man bizoja pa trepēm pakaļ - stāvi, paga! Tu tak nedrīksti! Stāvi taču! Es palīdzēšu! Vai, nu nevar taču tā!
Es tik mēģinu taisnoties, ka nav jau tik smags kā izskatās un gan jau es pati.
Vārdu sakot veiksmīgi aizmuku un uzstiepu pati.
Nu vot - tagad viss pagalms zinās, ka man vīrs maita un liek smagumus stiept! Šausmas!
I ko es varu darīt, ja tad, kad viņš man atnāk pretī, man neienāk prātā tik daudz sapirkties :)
Ek, būs jāsāk piešauties pie jaunās sistēmas laikam. |
|
|