| |
[Aug. 30th, 2004|10:51 am] |
Ir jau ko teikt, bet slinkums. Vēlāk.
Nolēmu tā pat pieteikties.
Re, es arī te esmu! |
|
|
| viens notikums |
[Aug. 30th, 2004|02:54 pm] |
Re, es šodien esmu labais tēls.
Vakar vakarā Līgatnes stacijā gaidīju vilcienu uz Reigu. Bolījos apkārt un - re! Pa sliedēm ļepato maziņš krupīc. Jāķeksē laukā un jāieliek zālīte. Nu tas nu tā - krupjus es vienmēr pieskatu.
Skatos tālāk - re! Hanzenes karte. Paceļu, skatos John Brian Huntington. Daudz lietota, bet vēl derīga karte. Vīrs saka - pē, met zemē.
Es tā nodomāju, ka varbūt kāds pēc viņas raud un pajēmu līdzi. Karte tāda stipri lietota, parakstu vairāk neredz - ņem un tērē tikai uz nebēdu.
Piezvanīju bankai - no probļem, iedošot manu numuru tam Džonim, lai meklē. Nu prātīga banka. Tas tak ir stipri fiksāk kā nest uz kaut kādu bankas filiāli un tad dzenāt to izklaidīgo tipu rokā.
Tas murmulis pieteicās tikai šorīt. Nemaz nebija pamanījis, ka pasējis. He! Līgatnē laikam bija krieti paņēmis uz krūts. Pats jau atzinās, ka neesot bijis īsti riktīgs :)
Nu vot. Sarunājām randiņu, atdevu karti, šis man kā pateicību aploksnīti :)
Samulsu bišku. Pan nejēdzu lāga paklīrēties - nē nu ko jūs utt. nesanāca. Savācu ar, ja jau dod.
5 LVL. Normāli. Vismaz pusdienām sanāca.
Varu uzskatīt, ka vakar uz sliedēm atradu piecīti.
Ek, bet ja nu tomēr būtu noriskējusi un ar karti iepirkusies :)...
Nē nu nedarītu jau es tā, bet uzjautrina tā doma, ka varēju tak :)
Es jau pēd Džoņa neizskatos, bet mans vecis tak derētu... |
|
|