| |
[Jun. 22nd, 2004|09:58 am] |
Dīvainas izjūtas...
Šodien pēc ilgiem laikiem sagribējās iesēsties mīļotajā džipiņā un aizlaist kaut kur tuuuur prom. Nesties nejēdzīgā ātrumā pa platu un taisnu šoseju pie vardēm vai pie kā cita.
Jocīgi. Tiešām jocīgi. Parsti no stūrēšanas pēc iespējas izvairos.
Skaidrs, ka rīt nāksies čunčināt ar busu, bet tomēr uz āru un uz jūru. |
|
|
| Resnā govs! |
[Jun. 22nd, 2004|10:16 am] |
Resnā govs esmu es, nevis G kaķis.
Jau kuro rītu mostos ar savu mīļoto frāzi:"Man nav ko vilkt mugurā! Esmu galīgi plika!"
Un šoreiz tā nav tikai pozēšana un māžošanās, lai vīrieša acīs attaisnotu kārtējo pirkumu. Man neder NEVIENAS no manām smukajām džinsenēm!
Kāds ārprāts! Man tagad jāstaigā brunčos kā tādai bābai! Šausmas! Auksti taču! Caurvējš!
Mazais murmulis ir varen iepleties. Būs tāds pats bezkauņa, kā māte. |
|
|
| kārtējais sapnis... |
[Jun. 22nd, 2004|10:55 am] |
Ak, jā! Šonakt bija burvīgs sapnis.
Mēs bijām lauku mājā ar visiem kaķiem. Un tad manai kaķenei piesitās draugs - servals.
Kaut kas dumš. Kārtīgā Latvijas miestā un servals. Bet tāds smuks.
Un tā nu abi kaķveidīgie tusoja pa māju. Abi tādi jauki un draudzīgi.
Bet tad atbrauca mana mamiņa un sāka aurot, ka tas monstrs taču kādu noteikti apēdīs! Manu bērnu pašu pirmo un pēc tam kaķus. Tad nu es ņēmos to minku kautkādīgi vilināt uz āru. Tas man izdevās, taču palika problēma - ko tālāk. Viņš taču nāks atkal un atkal. Un žēl arī tā aiztriekt...
un tad es pamodos.
Patiesībā, tas bija manu pašreizējo izjūtu mikslis. Domāju par saviem zvēriem un bērniem.
Kaķi tagad tiek mesti no gultas laukā, jo nemāk uzvesties. Tas prasa daudz izturības un izveicības. Viņi lien un lien atpakaļ. Un žēl tā viņus terorizēt.
Un jā - mamiņa. Atkal būs viņa jāpacieš pāris dienas. Un atkal viņa ņemsies un bļaustīsies. Tādas man tās galvenās asociācijas ar viņu - mūžīga nervozēšana un aurošana. |
|
|