| Šorīt... |
[Jun. 19th, 2004|09:35 am] |
Maitas!
Man šķiet, ka savus minkas sākšu profilakses pēc karināt aiz astes pie lampas. Nu tā - reizi nedēļā. Ja nelīdzēs, tad katru vakaru.
Šorīt nostrādāja kārtējo uberkūlo triku. Protams, atkal ap pieciem no rīta (a moš uz nakti kaut kur piekarināt?).
Pamodos no šausmīga blīkšķa. Lecu stāvus no gultas ārā (nu, kā jau pierasts), izspārdīju kaķus uz visām pusēm un skatos, kas tad nu.
Nu jā... Vakar mans dārgais atveda balto maijrozīšu pušķi. Šausmīgi jauki! Nu un manas dāmas arī nosprieda, ka jauki. Jāuzkāpj uz sekcijas palūkoties (zemāk puķes neriskēju likt). Nu un tad viņas aizrāvās un nogāza lejā milzīgo Līvānu stikla vāzi (tādas savulaik bija dikti populāras - šausmīgi biezas un pusmetru augstas), keramikas pūci un pildīto stikla lodi - dokumentu presi. Nu, vārdu sakot, tās smagākās lietas. Blīkšķis bija zvērīgs. Kaimiņi gan jau arī ievērtēja.
Starp citu, kaimiņi savulaik sūdzējās, ka mums dzīvoklī notiekot šausmīgi trokšņi. Visu laiku kāds lēkā un pārbīda mēbeles. Iestāsti nu viņiem, ka tie ir tikai kaķīši - mīlulīši. |
|
|