| Pārdomu brīdis... |
[Jun. 8th, 2004|10:02 am] |
Nekad neesmu varējusi saprast, kāpēc cilvēki baidās domāt un analizēt...
Bail sapīties savās domās, bail ieraudzīt sevī kaut ko TĀDU...
Stulbi! Kā vispār var dzīvot pasaulē, ja nevar sarast ar sevi un nevar sevi pieņemt.
Kā tad var sadzīvot ar citiem, ja ar sevi nevar?! Nu nav jau brīnums, ka ģimenes jūk un ļautiņi viens otru slepkavo.
Pasaule sākas ar katru no mums. Viss sākas mūsu galvā.
Ek, bet ko nu tur... Tā pat šitās pāris rindiņas pasauli nemainīs. |
|
|
| Ak, jā |
[Jun. 8th, 2004|10:35 am] |
Pasaulē notiek arī kas labs.
Vakar noskatījos veco labo filmu "Vilkatis Toms". Ek, labas filmas kādreiz taisīja... |
|
|
| LDz |
[Jun. 8th, 2004|02:47 pm] |
Nez kā tas tā nākas, ka viena no zaļākajām vietām Rīgā ir dzelzceļš un tā apkārtne?
Eju pa garu un smirdīgu asfalta ielu, izeju otrā pusē aiz dzelzceļa tilta, bet tur... Iesitas nāsīs vasara - zaļa, smaržīga zāle un koki, mitrs un patīkams gaiss... Un tas viss pie autobusu galapunkta Abrenes ielā.
Re, kā mīlīši - jaunie autobusi un vecie labie vilcieni piesmirdina gaisu stipri mazāk kā privātie smirdmobīlīši. Šitās drausmīgās grabažas, kas pa Rīgu braukā! Tas i ārprāc! Zili dūmi kūp! Vai viņi tos savus mašiņus ar oglēm kurina vai?! Vai vecām riepām?
Aij, tas nu tā... Vienkārši izbesījis, ka uz darbu un no darba velkos pa piesmirdušām centra ielām sastrēgumstundās. |
|
|
| Pierakstu, lai nepazūd... |
[Jun. 8th, 2004|06:17 pm] |
Reiz sensenos laikos vienam cilvēkam veltīju dažas rindiņas. Pierakstīšu šeit, lai nepazūd...
Ļauj man
Skūpstīt Tevi, aizvērtām acīm,
Jo tikai tā es redzu.
Nepieskaroties pieskarties -
Tikai tā es patiesi sajūtu.
Ierušināties Tavos matos
Un tur palikt - vienmērnekad.
Tikai uz brīdi -
Līdz nākamai mūžibai. |
|
|
| |
[Jun. 8th, 2004|06:27 pm] |
Dienas paiet straujā lēnuma.
Laiks man sabirst virsū.
Un es noputu.
Esmu laika putekļu apklāta.
Laika nogulumieži
slēpj manas asās šķautnes.
Slēpj.
Līdz nākošai zemetrīcei. |
|
|