| Iepriekējais posc |
[Apr. 26th, 2004|09:08 am] |
Kāpēc dēmonu izdzīšana?
Tāpēc, ka es ar to pēdējā laikā nodarbojos. Rakstu no sevis pagātnes dēmonus laukā. Pārāk ilgi viņi mani mocījuši.
-----
Un tad vēl...
Uz Stabu ielas ēku sienām rakstīts - Un viņš celsies un ies raudādams...
Un kāpēc tas lācītis uz sienām raud? Vai man kāds var paskaidrot?
Nesen redzēju vienu puisi uz ielas, kam tas pats raudošais lācītis bija "uzpūsts" uz somas. Gribēju bezmazvai apturēt un pajautāt - ei, kāpēc lācītis raud?
Tomēr negribēju bērnu baidīt. Diez kas nav, kad tāda jocīga kundzīte uzdod jocīgus jautājumus... :)
Tad nu dzīvoju neziņā - kāpēc?
Lācītis ir bēdīgs, kas viņam kait? - vecā dumjā bērnības dziesma... |
|
|
| Memuāri |
[Apr. 26th, 2004|11:50 am] |
|
Ja es beidzot saņemtos un uzrakstītu grāmatu par sevi, tad droši vien tā šitā arī sauktos "Dēmonu izdzīšana". |
|
|
| |
[Apr. 26th, 2004|11:54 am] |
| Я доброе сердце! | | Не миру свет, и не дыханью звезд/ И не безликой важности огня/ А в доброте во имя чьих-то грез/ Вы милосердию подарите себя/ | | Какое у вас сердце? |
|
|
|
| Parasta darba diena |
[Apr. 26th, 2004|02:29 pm] |
No rīta viņa noskūpstīja savu vīru Jāni un devās uz darbu. Tramvajā, braucot uz darbu, viņa domāja par Pēteri. Par viņa tumšajām acīm un spēcīgajām rokām...
Ak, jā - viņa atcerējās, ka ap vienpadsmitiem bija apsolījusi iegriezties pie Roberta. Solījumu viņa pildīja. Ap vienpadsmitiem iegāja pie viņadarba telpā. Roberts viņu jau gaidīja.
Ak, naivais bērns! Viņš bija iemīlējies viņā kā neprātīgs. Roberts viņu dievināja.
Un viņa atļāva viņam sevi mīlēt. Tas bija patīkami - just, kā viņš uzmanīgi pieskaras. Sākumā sejai, tad krūtīm, tad, iedrošināta, viņa roka slīdēja arvien zemāk...
Un šie trīsošie skūpsti... Ir jauki būt mīlētai un dievinātai! Viņa izbaudīja šos retos brīžus.
Diemžēl bija jāatgriežas pie darba pienākumu pildīšanas. Abi škīrās - Līdz nākamajai reizei!
Darba dienas beigās atnāca Māris. O, šis vīrietis bija gards kumoss - slaids puisis ar patīkamu smaidu. Nepieredzējis, taču tāpēc jo interesantāks. Viņš viņu dēvēja par traku...
Viņi nodevās kaislei līdz kamēr kāds no viņiem atminējās, ka ir taču darbadiena. Viņi aši atvadījās un atgriezās pie darba.
Apdarījusi vakara darbus, viņa aizslēdza telpas un devās uz izeju. Ap sešiem viņu solījās sagaidīt Kārlis. Kārlis bija seksīgākais puisis, ko viņa jebkad bija redzējusi. Mmmm! vēdera lejasdaļā saldi iesmeldzās, kad viņa par Kārli iedomājās...
Jā, Kārlis viņu jau gaidīja. Viņi aizbrauca uz Kārļa dzīvokli un metās viens otra skavās. Kā parasti Kārlis bija straujš, bet maigs. Kā parasti viņš beidza ātri, atstājot nelielu vilšanās sajūtu. Taču izjūtu intensitāte zināmā mērā kompensēja kvalitāti.
Kā parasti viņš viņu pēc tam aizveda uz mājām. Mājās viņu jau gaidīja vīrs. bija parasts darbdienas nobeigums - vakariņas, laulāta pāra pienākumu izpilde un miegs.
Pirms aizmigšanas viņa atcerējās Ralfu. Jā, tas ir interesants eksemplārs - būs jāiepazīstas tuvāk... |
|
|
| Kā viss sākās... |
[Apr. 26th, 2004|06:23 pm] |
Dzīves sākums bija zīmīgs - viņa smaka un netika laukā...
Viņa bija pirmais bērns. Ar pirmajiem tā gadās. Pirmais vienmēr ir ceļa iestaigātājs nākamajiem. Pirmais arī pirmais dabū pirmos dzīves bliezienus. Kad nāk otrais, trešais un ceturtais, dzīve jau ir piekususi un nespēj tik stipri sist.
Viņa smaka arī vēlāk. Smaka starp histēriskiem, kašķīgiem, dīvainiem un vienkārši stulbiem mīļajiem radiņiem.
Bet nenosmaka.
Atjāja princis uz balta zirga.
Princis viņu uzcēla baltā zirgā un aizveda sev līdzi - tur ārā, kur gaisa netrūkst.
Galva reiba no svaigā gaisa pārbagātības. Debesis bija koši zilas ar koši baltiem, viegliem mākonīšiem. Zilās tāles panācās pretī, saule noliecās pār viņiem un svētīja tos. Vai tā vismaz likās...
Pēc laika viņa sāka pamanīt savādas lietas. Baltajam zirgam šķiet bija pārlieku garas ausis un zirga vilna kļuva arvien tumšāka. Kā gan viņa nebija pamanījusi, ka tas ir mūlis - balināts mūlis!
Nu labi, dzīvnieks tomēr jauks. Lai nu paliek, kā ir. Nemanīju - pati vainīga - viņa nodomāja.
Vēlāk atklājās, ka princis nav princis, bet tuvējās pils briežu gans. Viņa neatcerējās, kāpēc bija nodomājusi, ka tas ir princis. Vai viņš pats to bija teicis, vai viņa pati iedomājusies...
Nu, jā - nevar jau apvainot cilvēku melos, ja neatceras...
Tā viņi palika kopā un dzīvoja, ja ne laimīgi, tad labi. Tikai tagad vakaros viņai nezkāpēc reizēm liekas, ka smok. Varbūt, ka tās ir tikai iedomas... |
|
|
| |
[Apr. 26th, 2004|06:39 pm] |
|
Sākumā viņa gribēja būt pareiza. Taču vēlāk, kad viņa bija tik pareiza, ka satika pašu pareizību, atklājās, ka pareizība ir tā būtne ar līkajām kājām, kas viņas sirdī regulāri atstāj šķības un netīras pēdas. |
|
|
| :) |
[Apr. 26th, 2004|06:48 pm] |
Vai man! No manis nāk tik daudz mēslu! Esmu kā govs pavasarī, kas tikusi pirmajā zālītē. Šitādu caureju!
Dvēseles caureju, I mean. Esmu pieķēzijusi Cibu ka nemetās! Ak vai, un kāds taču to visu lasīs!
Ceru, ka pārāk neņemsiet pie sirc, dārgie tautieši. Tāda ir dzīve. Es tikai to izlaižu caur sevi un te nu jūs to redzat. |
|
|