|
Aug. 25th, 2006|09:07 am |
Sāku vākt papīrus zemesgabala novērtējumam un filozofeju...
Tā viš i - ļautiņi savulaik sagrābās zemi (mantinieki un pircēji), sadalīja mazākos gabaloņos - tāda mode bija. Daudzi izveidoja tos sīkbūdiņmiestus.
Tagad - djelo v šļape - vajag tikai tautai iestāstīt, ka tajās kartona mājiņas dzīvot ir nāvīgi moderni. Un tauta skries un pirks.
Un pērk arī.
Un bankas, protams, dod ļoti labus kredītus šo ģipškartona butaforiju pirkšanai.
Hā!
Nu i dzīvojiet savos mazmiestos.
No rīta pieejam pie loga. Paskatamies pa kreisi - ahā! Bērziniete virtuvē atkal savam runcim sautētas akniņas dod. Aptaukosies, maita, pavisam. Drīz nevarēs savā mīļajā dīvānā iesvempties. Fuj, un Bērziniete gan varēja tam kaķim biežāk atejā smiltis mainīt.
Paskatamies pa labi - O! Krūmiņu Pēterītis atkal "Draugos" sēž. Un jāmācās nemaz nav?
Un tādā garā...
Nez. Man domāt, patiesās vērtības ir kārtīga ķieģeļu māja (nu, vēl no fibo blokiem var) ar tādām sienā, lai var ij tornado, ij zemestrīci pārciest. Kārtīgs zemes gabals, kur ir vieta man, Beb futbola laukumam, kādiem diviem suņiem un kaķiem, lieliem kokiem, mājai, šķūnim, karpeļdobei un vēl viskautkam.
Galvenā un pirmā lieta - sēta riņķi. Vēlams arī dzīvžogs, apiņi uc dzīvie aizkari.
Nu neesmu es baigā cilvēku mīļotāja. Sorri.
Kolektīvisma gars man nav svešs. Es to ļoti labi pazīstu, un tas mani besī ārā!!! |
|