|
Jul. 18th, 2006|12:57 pm |
Paēdu tīri jauki labākompānijā.
Tagad uztriekšu pa virsu espresso - varbūt arī neaizmigšu.
Vakar pabrīnījos vien par savu bebuli.
Lidmašīna vakar par 1h bija delayed. Ar šusmām nodomāju - ko man ar to mazo monstru vēl stundu lidostā sadarīt...
Izgājām ārā pastaigāt uz muzeja pusi. Vakarā tur neviens nebraukā, tikai meitenes klačojas un grantskaudzēs iet čurāt (laikam mūs neredzēja).
Palaižu es sīku zemē, šis tip tip tip kā uzvelkamā lellīte. Un tā kādus 2 km tiptiptip ātri, tip tip tip lēni, atkal tiptiptip fiksi, fiksi, atkal lēni - un tā visu ceļu.
Domāju - nu, re - bērns piekusīs, tad mēs tā mierīgi ostā pagaidīsim radus.
Katiknearī!
Tiptiptiptiptip pa visu gaidāmo telpu. Visiem pa kājām, visiem starp kājām. Pa vidu paspēja atrast sunīti. Bērns un pundurmikrosunītis bija šausmīgi laimīgi viens otru ieraugot. Metās viens otra apskāvienos. Bērns skaļi smējās, suns ķiukstēja un laizīja bērnam muti atspēries.
Vārdu sakot, vēl minūtes 40 totāla ļembasta skatītājiem par prieku.
Kad beidzot sagaidījām radus, tad nu gan. Mašīnā kā atlūza, tā līdz rītam.
Bet ko tāds var turēt... Vaiii...
Tas bērns mani nobeigs! |
|