|
Apr. 11th, 2006|11:58 am |
Nu neesmu es savas tautas fane, nu neesmu.
Stāvvietā pie manas mājas strādā trīs veči (tiešā nozīmē veči - ap 65 gadiem). Divi gudri, trešais muļķis..
Tfuti, nē! Ne tā!
Divi krievi, viens latvietis.
Ar krieviem man ir ļoti labas attiecības. Viņi allažiņ pajautā kā sīkajam klājas utml. pļapā. Latvietis tikai šķibi palūr un kaut ko noņurd, kad viņu sveicinu.
Svētdien nepaveicās uzskriet latvietim.
Vakarā vēlu atbraucām no pāķiem - ar visiem kaķiem un bērniem. Slaidi iegriežu stāvvietā, redzot, ka vietas ir pietiekami. Bet piestāju vecim pajutāt, kur ta būtu labāk stāties. Viņš, ieturējis diža aktiera cienīgu pauzi, paziņo, ka vietu nav...
Forši. Tad nafig šlagbomis vaļa!
Izkruķijos ārā. Pagalmā arī vietu nav - kā parasti. Vīrs nosūnī mani - kā parasti. Es meklēju risinājumu un kā paasti atrodu - galu galā netālu ir otra stāvvieta.
Pa to laiku, kamēr mēs utojamies, no pirmās stāvvietas izbrauc mašiņš. Es aizvicoju pajautāt sargam - vai tas būs atpukaļ un vai tagad arī priekš manis vietas nav. Reakcija - kas izbrauca, kur izbrauca?!
Nu ar ko tas vecais ķēms tur nodarbojas?!
Jautāju, vai uz priekšdienām var nopirkt abonementu.
Laikam nevar.
Pārjautāju - LAIKAM vai NEVAR?
Tjipa tā un šitā. Pienāciet rīt - kolēģis zinās.
Protams! Šorīt satikos ar to krievu. Papļāpāju un vienā mierā nopirku abonementu.
Nu re, nepagāja ne divas nervozas diennaktis, kad viss nokārtojās.
Secinājumi.
700 gadus verdzinātais latvietis joprojām nevēlas bargo kungu labā muguriņu liekt. |
|