|
Oct. 13th, 2005|12:50 pm |
Bet zini, kad man patiešām gribas raudāt?
Kad mans vīrs atnāk mājās, un mazais spiegdams nesās viņam pretī. Un gandrīz katru reizi, kad skaidroju mazajam, ka tas ir tētis. Nav pierasts, ka to vārdu var lietot arī katru dienu.
Tādos brīžo es pateicos Alāham, Budam un Jehovam, ka manam bērnam ir tēvs. Un tad es atceros to, ka arī man tāds bija. Tad es atceros to labo un tuvo tēti, kas mani lutināja un no kura mani nezkāpēc izšķīra. To, kura dēļ lija tik daudz maza bērna asaru. Un kura dēļ nelīst neviena lielas sievas asara. To nožēlojamo veco grabažu, kam ar galvu sen vairs nebija īsti riktīgi.
Bet kaut kur jau ir apziņa, kas jau tas pats cilvēks vien ir.
Un tad es nolādu visas pasaules žūpas. Un eju pati no kreņķiem piedzerties, vai ne?
Nē, es bērēs laikam tomēr raudāšu gan. Es jau to jūtu.
Un savu mazdēlu viņš tā arī neredzēja. |
|