tjotja_aljolja

1. nodaļa jeb Grūti iesākt stāstu

Viss sākās ar to, ka viens gulēja, viens sēdēja un viens balstījās pret sienu. Labi, šis nav pats labākais veids kā iesākt stāstu, tāpēc patiesībā stāsts iesākās šādi:

„Pa zilajām debesīm…”
— Varbūt labāk „melleņu zilajām debesīm”
„Pa melleņu zilajām debesīm lidoja ceriņbalta zvaigznīte, atstādama aiz sevis pienaini baltu putukrējuma sliedi…”
— Nē, šitais jau pārāk izklausās pēc Lūka.
— Nu labi, tad sāksim no cita gala „Ceļmalā stāvēja mazs goblins un aizgrābti skatījās debesīs. Viņš cerīgi aplaizījās un tad nopūtās: — Kas par burvīgu desertu…”
— Tas joprojām izklausās pēc Lūka.
— Kas tā par bezmaksas Lūka reklāmu!
— Varam pieprasīt samaksu!
— Es piekrītu!
— Ok, tas bija PG-13. Kā būtu šādi: „Pa ceļu jāja bruņinieks ar kaujas vāli…”
— Kur tu esi redzējis bruņiniekam kaujas vāli?
— Pagaidi netraucē: „Ieraudzījis ceļmalā nīsto goblinu sugas pārstāvi…”
— Rasisms!
„…viņš ar slaidu vēzienu nosūtīja goblina galvu pretī mēnesim…”
— Kas tas bija? Kečups desertā?
„…un mazais ķermenis sabruka uz ceļa.”
— Ak, jel, kad es uzņēmos noorganizēt ko tādu, es nedomāju, ka jums būs tik šizofrēniskas domas.
— Nu kā, klimpas nosēdumos?
— Duh.
„Bruņinieks tik nosmējās un devās postīt kārtējo spicausaino elfu ciematu. Viņam vispār nepatika neviens, kurš nebija cilvēks.”
— Es taču teicu, ka rasisms.
— Duh.
„Taisnības pēc jāpiebilst, ka arī cilvēki viņam nepatika, bet tos nevarēja legāli medīt.”
— Varbūt mēs varam atgriezties pie melleņu zilajām debesīm?
— Man garšo mellenes!
— Duh.
— Duh.
— Es arī gribētu peldēt mellenēs ar putukrējumu.
— Izvirtulis.
— Vismaz es neesmu kā Vlads Iesmotājs, kurš pieņēma asins vannas.
— Hei, bet tas jau vismaz ir stils!
— Un es domāju, ka mums ir PG-13.
Smiekli.
„Labi, viņš noteica un izkāpa no vannas, izķeksēdams no tās rotaļu kuģīti un aizlidinādams pa gaisu.”
— Kāda sakarā te ir vanna?
— Tā ir asiņu vanna.
— Jēziņ!
— Nu labi, tās ir rūgstošas dzērvenes, kas pretīgi saldeni smaržo, no kurām kāds gribēja taisīt alkoholu, bet dažs labs tās sagandēja ar savu klātbūtni vannā.
— Ōhh.
— Vispār tur vajadzētu paša veidotu spridzekli.
— Vannā?
— Kas tur bija ar to sci-fi?
— Es tāpat nesaprotu, kāpēc tur bija vanna.
— Eu, es aizmirsu uzrakstīt par bruņinieku pa vidam.
— Aizmirsti par vannu, tā noderēs kam citam.
— Runājot par sci-fi: „Kapteinis Dreiks, saraucis pieri, vēroja pīkstošo mēraparātu rādījumus.”
— Acīmredzot aparātam nepatika viņa klātbūtne.
„Kāds nepazīstams spēks viņa kuģa mierīgo gaitu bija pārvērtis absolūti idiotiskā trajektorijā, kas būtu saprotama tikai mājās nākošam dzērājam.”
— Varbūt viņš arī bija dzēris.
— Ja tu esi tik gudra, tad šādos apstākļos pati mēģini kaut ko izgudrot vai turpināt.
Parāda mēli.
Mēģina nožmiegt.
— Beidziet, lūdzu, viens otru slepkavot!
— Es tikai mēli parādīju.
— Ak, tu bučoties gribi? Var arī tā.
Buča.
Facepalm.
„Tā kā trajektorija arī bija saprotama autoram…”
Smiekli un kabatlakata pieslapināšana.
„…kuģa kapteinim nebija grūti noteikt tā virzienu…” vai kaut kā tā.
„Taču nu kuģa komanda sadumpojās, jo viņiem nepatika, ka viņi netiek pieminēti un stāstā figurē tikai kapteinis. Kā jau galvenais iemetējs.”
— A kā viņi to var zināt, mēs jau rakstam stāstu.
— Netiek pieminēti un tātad netiek arī iedzert.
— Nu, mēs viņus pieminējām, tātad viņi ir un zina.
— Tagad mums vēl pāris purnu uz kakla.
— Kāpēc, mēs varam komandu nobendēt. Ātrā vai lēnā nāvē? Ar specefektiem un agoniju?
— Pagaidiet es jums netieku līdzi!
— Bremze!
— Pats atteicies rakstīt!
— Bet kā tad ar kapteini?
— Pavisam vienkārši: „Un tad no vannas izkāpušā cilvēka mestais kuģis sadūrās ar sienu un beidzot uzsprāga.”
— Joprojām nesaprotu, kādēļ tur ir vanna.
„Dzīvs izglābās tikai kapteinis Dreiks, kurš mazā, vienvietīgā glābšanas modulī nu dreifēja pa izplatījumu.”
— Tu gribēji teikt, pa vannas istabu.
— Nē, vanna un vannas istaba šai gadījumā ir metafora Visumam un Visuma izgāztuvei.
— Hūūū…
— Murgs.
— Sviests.
— …
— Runājot par vannas istabu: „Tā kā tur ir daudz knišļu, tad ķermenis, kurš mazgājās 40 grādu siltumā, tam nepievērsa uzmanību.”
— Es sāku apsvērt iespēju atgriezties pie rasisma.
— Ok.
— Pagaidiet!
— Gaidam.
— Labi.
„Ar blīkšķi izgāzās vannas istabas durvis un tajā iebrāzās milzīgs orks ar kaujas cirvi un kaujas saucienu…”
Facepalm.
„Vecā izvirtuļa galva iegāzās tajā pašā vannā, kura tai bez šaubām piestāvēja labāk nekā viņa kakls.”
— Ko tur teici?
— Mani kā autoru, lūdzu, nepieminēt izdodot grāmatu.
— Mēs rakstīsim ar pseidonīmu, kā viens cilvēks.
— Tad esmu vienas personas daļiņa?
— Saprāta balss tuksnesī.
— Tad nākamā nodaļa sauksies „Kā izdomāt pseidonīmu.”
— Labi, saprāts iet uz tualeti.

Nodaļas secinājums: Viena galva labi, trīs — mutants.