eh... tie vakari taču ir vienkārši neciešami. atkal jau pulkstens pāri divpadsmitiem, bet galva tik pilna ar dažādām domām un visu ko citu, ka miegam tur neatliek vietas. es "sēdēju" viena portālā, nē, nē, ne jau visiem zināmajā, kas sākas ar burtu "d", citā, mazāk populārā. es gaidīju ziņu no sava jauniegūtā paziņas. viņš ir no citas valsts un ir citādāk ar viņu runāt/ rakstīties. man patīk. var tik daudz ko jaunu uzzināt, gandrīz ka atklājot daļēji jaunu pasauli. tāds pavisam jauks viņš ir. tā nu es sēdēju un gaidīju kārtējo vēstuli, bet nesagaidīju. tas mani apbēdināja. viņš ir izlasījis manis rakstīto, bet neatbild. neko. klusē. es laikam tur sarakstīju visādas muļķības, pati pēc tam nožēloju, ka to visu sarakstīju, nu tādas lietas, ko saka tikai tuviem draugiem, bet es nemāku runāt kaut kādās citas lietas... es saku to, kas ir. cik tad var runāt par laikapstākļiem, tautu īpašībām, un dabas skatiem. paliek garlaicīga saruna, es gribu sava rakstītajā ieviest savas krasas, bet cilvēki mēdz nesaprast un par to jau biku tā kā žēl, bet ko nu tur... ne nu es tāpēc lekšu no tilta, meklēšu virvi vai vēl nez ko. esmu dzīvespriek pilna, bet vnk nedaudz žēl.

aaa, jā, sodien redzēju, kā notiek avarija ( vai kā to precīzāk pateikt). nācu mājās no darba, kā vienmer klausījos mūziku austiņās, skatos uz priekšu, te pēkšņi pat caur mūziku austiņās dzirdu skaļu būkšķi, mašīnām saduroties. viena aizslīdēj taisni uz priekšu, otra kādu brīdi nekontrolējami laikam griezās, tad apstājās un viss. notikums bij beidzies. un paldies Dievam, ka nebij neviens cietusaiss iznemot pašus auto. bet skats bij interesants, ja ta drīkst izteikties par šāda veida lietām. pirmo reizi redzēju kaut ko tādu. tas liek saprast, ka neviens nekad nekur nav ne no ka pasargāts, tu vari iziet no mājām domādams savas parastās domas, bet pēc mirkļa tu vari piedzīvot ko tādu, ko pirms tam pat domās vislabpratāk nebūtu iztelojies. nedaudz sirreala sajūta rodas.