June 8th, 2006

• 5.03.1992.
• 6/8/06 08:11 pm
• Zibens zobē
  Zibens mutē
  Kamēr aizskrien vilks ārs
  Tamēr viņš zin kā iet.
  
  Veļas manā kūtī
  Man tā kūtī pieder tā
  Kāpēc manas dzīves klāt
  Man tās dzīves vajag.
  Es pat negribu darīt ko
  Darīšu to, ko gribēšu
  1,2,3 un tu esi brīvs.
  
  Vēl man būtu tas,
  Kāpēc manā dzīvēs tas,
  No kā mana dzīvīte -
  Es te esu tāds.
  Es skaitu saucu tā:
  1,2,3 un tu esi brīvs.
• 0 commentsLeave a comment

• 10.03.1992.
• 6/8/06 08:21 pm
• Viņu vilks apēda
  Bet kas apēda tā
  Otram pāri leca vilks
  Tas bij lapsas kodelītis (skroderītis)
  
  tupinājums vakarā:
  Vinnij Pūku vilks apēda, kad vinnijs Pūks gribēja redzēt
  Kas bitu mājiņā ir,
  Tad tur bija bitītes.
  Bet kādu reizi Vinnijs Pūks nobaidījās no zaķīša.
  Zaķītis uzkāpa uz koka.
  (vairāk man nav pantiņa)
• 0 commentsLeave a comment

• 8.01.1999.
• 6/8/06 08:25 pm
• Reiz kādā ļoti bargā ziemā meža vidū atradās kāda liela, liela kupena. Taču dīvainākais bija tas, ka šī kupena nemaz nebija tik liela! Lielu to padarīja maza mājiņa vidū. Tajā dzīvoja kāds vecīts un vecenīte. Viņi bija ārēji veci, bet sirdī jauni. Lai gan vecenītai bija reimatisms kaulos, viņa tik un tā stāvēja pie plīts un cepa, šmorēja visgardākās lietas. Un arī vecīties vairs nebija plaukuma gados, tomēr istabā vienmēr bija daudz malkas un siltuma. Bet mūsu pasakas galvenais varonis ir zēns, kuru gluži kā Ansīti un Grietiņu vecāki atstāja mežā.
  Tā nu viņš klejoja pa mežu, drebēdams aiz aukstuma. Ik pa brīdim noraudam kādu sasalušu dzērveni, kuru te bija diezgan daudz. Taču viņam ļoti gribējās mājās. Pēkšņi viņš izdzirdēja tādu kā šņākšanu, elsošanu. Viņš ieinteresēts zināt, kas tur ir, devās dziļāk mežā. Zem kadiķa bija kaut kas brūns, apsnidzis. Viņs pavēra nost kadiķa zarus un ieraudzīja brūnu sunīti ar dīvainām, garām ausīm. Viņš pielīda tam tuvāk. Dzīvnieciņš trīcēja gan aiz aukstuma, gan bailēm. Viņš teica: "Sunīt, kur tad tavi vecāki?" Saimnieki kucēnu, negribot to, bija atstājuši mežā tā pat kā zēnu. VIņš mazulīti uzmanīgi paņēma un ielika azotē, lai tas sasildās. Pēc laika viņš īsi iesmilkstējās kā teikdams paldies un aizmiga.
  Zēns gāja tālāk. Pēkšņi viņš ieraudzīja kaut kur plūstam dūmus. Tas metās skriešus. Pēc laika viņš ieraudzīja būdiņu. Viņš pieklauvēja pie durvīm. Vecītis tās atvēra. Sirmgalvim par izbrīnu tur stāvēja zēns, nevis lācis. Viņš teica: "Nāc iekšā!"
  Tagad kopš tā laika ir pagājuši 10 gadi. Vecie cilvēki pieņēma zēnu un kucēnu. Zēns tagad ir liels, stiprs vīrs un agrākais kucēns ir suns ar skaistu prātu un spīdīgu spalvu.
• 0 commentsLeave a comment

• 31.12.1992.
• 6/8/06 08:37 pm
• Raksti vienu pasaciņu.
  Tā ir par piedzīvojumiem ar vilku.
  Reiz vilks dzīvoja mežā. Daudz laimes bija viņam dzimšanas dienā.
  Viņam uzdāvināja pulksteni. Kad viņam bija pulkstenis, tad viņš varēja pateikt laiku.
  Beigas ir.
• 0 commentsLeave a comment