April 29th, 2006

• 4/29/06 10:26 pm
• palūk uz tām sudraba dzīsliņām,
  kas sien mūsu pirkstus kopā.
  redzi kā tiklas nejaušības,
  mūsu satikšanos nu dzemdējušas.
  
  Draugus jau nemeklē, un draudzību nevar iegūt, tā vienkāršī kļūst redzama, kad pienācis tās laiks.
  
  palūk uz tām sudraba dzīsliņām,
  kas sien mūsu sirdis kopā.
  tu mani iemācīji smieties,
  es tevi - neapsegties.
• 0 commentsLeave a comment

• 4/29/06 10:36 pm
• Arturs Rembo
  
  Rītausma
  
  Es noskūpstīju vasaras rītausmu.
  Nekas vēl nekustējās piļu zelminī. Ūdens bija miris. Ēnu apmetnes neatstāja meža ceļu. Es gāju, modinot dzīvās un miklās elpas, un dārgakmeņi skatījās, un spārni cēlās bez trokšņa.
  Pirmais notikums uz takas, jau pilnas ar svaigu un bālu mirdzu, bija puķa, es teica savu vārdu.
  Es uzsmaidīju blondajam ūdenskritumam, kas izspūris vēlās caur eglēm: sudrabotajā virsotnē es atpazinu dievieti.
  Citu pēc cita es pacēlu plīvurus. Alejā, rokas mētādams. Līdzenumam pāri, kur nosūdzēju viņu gailim. Lielajā pilsētā viņa bēga starp zvanu torņiem un kupoliem, un, skriedams kā ubags pa marmora ietvēm, es trencu viņu.
  Ceļa galā, pie lauru meža es apkampu viņu caur biezajiem plīvuriem un mazliet sajutu viņas milzīgo augumu. Rītausma un bērns nokrita meža pakājē.
  Pamostoties bija pusdienlaiks.
• 0 commentsLeave a comment

• 4/29/06 10:39 pm
• sirmu cukuru tu savā tasē ber,
  un maisi to ar karoti, kas sūnās
  ir pametusi savu spožumu un
  nemitīgi atdziestošo zvaigžņu tēju.
  
  un
  sirmu cukuru tu savā tasē ber,
  un nosirmo tavs matu pīņu vainags.
  dzimst publika no asiem telpu stūriem
  un ierēc tavā tasē aizmirstību.
  
  vēl tasē savā ber tu sirmu cukuru,
  un cukurs sirms pa otru galu laukā.
  jau gadsimtiem ir tava tase caura.
  tavs zvaigžņu tējas laiks ir atdzisis.
• 0 commentsLeave a comment

• 4/29/06 11:01 pm
• zāles vaksācija rudenī, kūlas piededzināšanas vietā.
• 0 commentsLeave a comment