| Sep. 26th, 2010 @ 11:44 pm Gara ceļojums :D |
|---|
Braucu es ar savu dzelzs zirgu mājās no Čirkainā. Braucu, braucu, skatos, tur, kur agrāk bija kultūras šķūņa stāvlaukums, tur pēkšņitād eleganta ēka - tip kafūzis. Vēl nodomāju, kā turpbraucot nepamanīju. Nu, es eju čekot. Izrādādās, ka pieder vienai meitenei, ko es tā pa gabalu zinu. Pēkšņi sāk likties, ka es itkā taču zināju, ka viņai tas kafūzis tur ir, bet nu ok. Noparkoju dzelzs zirgu un dodos iekšā. Tur neviena nav. Nu ko ta es? Eju ārā, ņemu savu zirgu un sāku braukt. Skatos, nav ritīga ainava - vispār nekas ne tā, kā bija jābūt. Sagribas ēst. Ieraugu pazīstamu kafūzi kurš vispār ir Madonā , bet tā, kā tobrīd viss likās normāli - ka tik paēst, eju iekšā un saku viņiem, ka gribu kartupeļus ar kaut ko (šite neatceros, ko vēl gribēju, bet kko no gaļas). Viņi man pretī, ka viņiem ir tikai neizceptas pankūkas ar sēņu pildījumu un uz jautājumu vai alus varbūt ir, viņi man smalki norādija uz stendu, kas viscaur pilns tikai ar košas krāsas limonādēm. Nu i pofig - nav, ta nav, gan jau līdz mājām badā nenomiršu. Eju ārā, dzelzs zirgs kkur izgaisis, bet es par to nez kāpēc kkā baigi neiespringstu, galvenais tikt mājās laicīgi. Izvelku no kabatas telefonu, skatos - man vēl 40 min, tā kā laiks. Nosmīnu - nu no Čirkainā līdz mājām jau ar kājām pa to laiku var aiziet. Sāku truli lūrēt riņķī - mājas kkādas ne tādas, trotuāri, mašīnas un es vispār kkāda dzīvojamā masīva pagalmā. Asfaltētas taciņas, bik tālāk zāliens. (Asociējas ar skatu Mežparkā, kkad sen redzēju). Paskatos uz augšu, tur lidmašīna paceļas - nobrīnos tā, kur tad mums ir lidosta un, kas šitās par tādām jaunām mājām. Doma tāda: "Vo lopa tantuki - kaimiņus apdirst, tas ok, bet pateikt man, ka mūsu miestā ir sabūvētas jaunas mājas un lidosta, to gan ne..." Paklaiņāju, paklaiņāju. Beigās vienā pagalmā (kāds redzēts Ogrē), noguļos zemē un ripinos šurpu turpu pa asfaltu :D Normāls gājiens. Vēl tā iedomājos, ka tik mašīnas nesarauc! Pieceļos, tumšs jau paliek. Nolemju, ka jāpiezvana, jāpasaka, ka es kkur jaunajās mājās apmaldījos, ka būšu vēlāk. Telefons viens nez kāpēc neļauj zvanīt tieši tai personai, ko iedomājos, kam jāzvana. Ne uz mājām, ne mammai, ne kādam no draugiem. Otru no kabatas izvelku vispār gabaliņos izjauktu un tās detaļas satītas kopā ar plato caurspīdīgo skoču. Nu ko - nospļaujos par pastāvošo iekārtu, eju tālāk, apsēžos uz trepītēm, tādām, kādas pie Agenskalna tirgus. Blakām sēž viens puisis, prasu viņam cigareti. Šis man iedod Paciņu Chesterfield mazo, iekšā viena vesela un 4 pusnosmēķētas cigas. Paņemu veselo, pīpēju un eju uz priekšu. Man gar degunu aiziet Ventspils reisa lielais, zaļais autobuss. Pa dzīvojamo kvartālu! Nu psc, vēl šorīt redzēju, ka pa šoseju brauc. Apsēžos uz soliņa, nāk viens tantuks - redzēta. Bibliotekāre vietējā. Šī man prasa, ko sēžu ar tik nelaimīgu ģīmi. Saku, ka johaidī, apmaldījos, mājas atrast nevaru. Viņa tā :"Vai tad Tu te dzīvo tagad?". Es,ka nē un nosaucu viņai savas mājas nosaukumu. Šai acis pārgrieztas blenž uz mani itkā es pālī būtu. Es saku :"Kas ir?" Šī :"Te tak tādas mājas nemaz nav." Es saku, ka zinu, ka te nav - pamanīju. Vienīgais, ka nekā nevaru izdomāt, kā lai mājās aiziet." Šī tā baigi: "Tālu būs jāiet." Es viņai : " kas ta tur - 2km, nu apmēram". Kundzīte gan jau pie sevis nodomāja, ka es ne tik pillā, bet arī kkādas sēnes sapīpējos. Blenžu uz viņu ar vienu uzrautu uzaci. Viņa : "Tu vispār zini, kur esi?" Es: "Nu ne tak - citādi jau būtu mājās!" Bibliotekārei žoklis atkaras... Lūr viņa uz mani, es turpinu pīpēt... Viņa tā: "Bet mēs taču tagad Subatē esam!" Es saķeru galvu un domaju - nu psc.. Subatē... Kā es mājās paskaidrošu šito? :D
Te man gribētos piebilst, ka stāsts sākās Ugālē [T.I Ventspils novadā] bet par Subates atrašanās vietu noskaidroju tikai tagad.
Tāds diendusas murdziņš :D Pamostoties nācās kārtīgi padomāt vai esmu mājās vai tomēr Subatē :D |
|  |
