| |
[Dec. 30th, 2010|08:18 pm] |
|
kaut kā reāli dīvaini. Pamodos šodien Stambulā, savā bez maz vai sapņu pilsētā (sapņu ir Ņujorka) un jutos tā nekā. Man nebija nekāda plāna (man riebjas plāni, bet parasti man viņi rodas paši no sevis), ko darīt. Sakontaktējos ar visiem saviem šejienes draugiem, bet neviens īsti nebija pieejams, tie, kas nav vietējie visi aizbraukuši mājās un paliek tur arī Jaunajā gadā, bet man bija baigās cerības uz Jaunā gada svinībām Stambulā. Nu neko, uzzināju, ka šovakar mūsu ofisa Jaunā gada ballīte. Aizgāju tur, bet izrādās jau gandrīz par vēlu (18os!!) paēdu, kas vēl bija palicies, izdzēru vīnu, cik vēl bija iespējams un tad jau visi devās mājās. Tagad mājās. Naktī ielido Andrejs. Vēl jo projām nezinu, ko darīt. Riskēt un censties tikt līdz lidostai NAKTĪ ar sabiedrisko vai likt viņam ņemt taksi. Esmu kaut kur ne šur ne tur. Tā braukāšana mājas/valsts wherever es dzīvoju īstenībā ir baigā spēlēšanās ar jūtām. Kārtējo reizi sapratu, ka esmu piedzīvojumu atkarīgā (jo, lai arī cik labi bija LV, man kkas tomēr pietrūka), bet bija TIK labi komfortā Latvijā ar saviem mīļajiem un kad ne par ko nebija jāuztraucas (kas arī ir sava veida fake, jo bija jau Ziemassvētku laiks un esmu paŗliecināta, ja būt vienkārši gada vidus tad būtu citādāk). Mana dzīvokļa biedrene arī mājās + vēl bišķīt emojas , jo izšķīrusies no drauga. Tas noteikti nepadara situāciju labāku. Nezinu. Šobrīd nekādas atklāsmes vai pārdomas par veco gadu arī nenāk. Tās visas domas man bija galvā TIK daudz visu pēdējo mēnešu laikā, bet šobrīd nekā. Pilnīgs tukšums. Cerams Andrejs un jaunā gada ballīte/ piedzeršanās visu izglābs. MISS U!!!! |
|
|
