tikai

Man ir tik bail, tik bail no tās sajūtas, kad pamostos tumšā rītā, brālis vēl guļ un mamma arī savā istabā dus, bet tam nav nozīmes, jo es jūtos tik vientuļa un akla pret jebkādu jēgas gaismu šim rītam, tam vilcienam, tai skolai un sev ne tik! Šādā prāta domu procesēšanas stāvoklī atrodoties, es, protams, izmisīgi tvarstu visas atmiņas, kurās bija tik jauki kavēties neitrālos brīžos, bet tagad, tām mēģinot pieķerties kā glābšanas riņķim vai glābšanas kvadrātam, kaut līnijai- man vienalga, manas prasības nav augstas, kaut tik noturētu, izglābtu, tās sapūst un derdzas, sak, nekas nav jēgpilns, viss ir nejēgtukšs.
Es tiešām baidos.