tikai

Nevelk uz gultu. īpaši tagad, pēdējās dienās, kad sapņi ir tik spilgti un biedējoši, es negribu robu savā apzinātajā diennaktī. Jo, lūk, varbūt reizi par visām reizēm nomods ir labāks. Nē, Zigmund, kušiņi kuš, es reāli negribu dzirdēt, kas tev sakāms par maniem sapņiem. Katru lekciju viņš iesāk ar: "Dāmas un kungi!..." katru manu sapni iesāk ātras manu acu ābolu kustības zem plānajiem un sārtajiem plakstiņiem, ar kuriem es varētu mirkšķināt kādam skaistam zēnam. Varbūt vēl neapzinātāk par sapni es viņā uzreiz iemīlētos un manas alkohola šķidrinātās un oranžās asintiņas pumpētos daudz ātrāk par manām domām. Velk uz gultu.

Tad, ja tagad neaiziešu gulēt, rīts nekad nepienāks, vai ne?

Man ir tik bail, tik bail no tās sajūtas, kad pamostos tumšā rītā, brālis vēl guļ un mamma arī savā istabā dus, bet tam nav nozīmes, jo es jūtos tik vientuļa un akla pret jebkādu jēgas gaismu šim rītam, tam vilcienam, tai skolai un sev ne tik! Šādā prāta domu procesēšanas stāvoklī atrodoties, es, protams, izmisīgi tvarstu visas atmiņas, kurās bija tik jauki kavēties neitrālos brīžos, bet tagad, tām mēģinot pieķerties kā glābšanas riņķim vai glābšanas kvadrātam, kaut līnijai- man vienalga, manas prasības nav augstas, kaut tik noturētu, izglābtu, tās sapūst un derdzas, sak, nekas nav jēgpilns, viss ir nejēgtukšs.
Es tiešām baidos.

Lāčplēsis smējās, no smiekliem vai pušu plīsdams. Tāda ironija, ka visi krīt gar zemi un valstās, zviedz un rēc bez elpas, asaras šķīst pār sārti uzstieptajiem vaigiem. Jestri!

Kaķuks skatās uz mani, ir pelēks un, tāpēc, ka slimiņš, caur purniņu kunkstot pukst: ''Hm! Hm!'' Ir tāda daudzsološa sajūta, ka dzīve iepatiksies, jo šovakar vienkārši aušīgs noskaņojums.

Rimi un Maximās viltīgajā ''paķer-pēdējā-brīdī-un-nopērc'' pre-kases stendā blakus prezervatīviem, bakuganiem un papīra mutautiņiem ir arī plāksteri ar Disneja princešu attēliem. Tad es vēlos, kaut man būtu ievainojumiņš, nu, tāds neliels, bet pietiekami ievērojams, lai to aprūpētu un pasargātu ar plāksteri. Tikai tāpēc, lai uzlīmētu plāksteri, tikai lai man būtu iemesls.
Man nepatīk cilvēku fizioloģiskie šķidrumi un gaļas, tāpēc pievēršos metafiziskiem jēdzieniem. Vajadzīgs iegansts, lai sevi žēlotu, pat tad, ja sāpinu sevi pati, jo tikai es to māku izdarīt tā, kā vajag.
Un kāpēc gan lai es plāksteru vietā nevēlētos iegādāties šņaukatu salvetes, ja jau tik pinkšķīgi noskaņota, hm? Nu nevajag, nu, tam ir tualetes papīrs, turklāt man, ja godīgi, nemaz nav tik biežas acu sekrēcijas.

Man tagad vajadzētu uztraukties par to, ko jāuztraucas, bet es uztraucos par to, ka neuztraucos. Mīļie, notrauciet šo trauksmi no manis.

Es labprātāk vēl vismaz 5 gadus neko no sevis neatstātu, kamēr man nobriest uzskati un iemiesojas sevis apziņa. Pubertāte ir vārds, kas tādai pretenciozai pseidointelektuālei dzeļ ausīs un pakrūtē kā kādas apkaunojošas, jau dažus gadus ilgstošas, slimības diagnoze. Šajā stāvoklī neviens neatgriežas, bet vieglāk tāpat nekļūs?

Var jau būt, ka labāk rakstīt tajā šņaukatu kladē, jā, tā varbūt arī darīšu.

Jā, līdz zemei, meitenīt, dzer līdz grīdai, un kaut no rīta kājiņa neieslīdētu raganu vēmekļos. Un jūs, biedri, pieskatiet viņu, paturiet matus, jo šī apsitas no glāzes vīna. Pēc tam vajag tos āžus dīrāt, kā jau visas mana mūža divas reizes. Man jāaiziet uz Academia Petrina, lai paņemtu no tēta divas Kristinas Sabaļauskaites grāmatas.