Nogulēju visu - modinātāju, pasniedzēja zvanu (viņš esot nēsājies pa klasi un mēģinājis izdibināt vai man nav vēl kāds telefona numurs, pa kuru es varētu būt sazvanāma) un eksāmenu. Tiesa ne pavisam, no 4 rakstu darbam atvēlētajām stundām biju nogulējusi vienu. Saprotams, ka devos uz skolu. Lai ieekonomētu jau tā nozaudēto laiku, pa ceļam uz autobusa pieturu nogrābu taksi. Tikai galamērķī attapos, ka simts kronu vietā esmu kabatā iežmiegusi 10nieku. Vēl neesmu lāgā pieradusi pie šiem krāsainajiem papīriešiem, maldīgais sarkanais izrādījās nepietiekams ceļojuma atmaksai. Brīnumainā kārtā šoferim nepaspruka neviens lamuvārds, norunājām, ka pēc skolas viņam piezvanīšu un atnesīšu nepieciešamo naudas summu un ar to bija gana (šai zemē vispār viss notiek kaut kā ļoti dīvaini).

Ierodoties klasē, nevarēju izdomāt nevienu atrunu. Vienīgi pateicu, ka nevaru to nekādi izskaidrot, jo jau nedēļām nevaru lāgā aizmigt un laikus piecelties, kad tas ir vajadzīgs.
Pasniedzējs nosmīkņāja, bet pāris minūtes vēlāk apjautājās klātesošajiem, vai kāds nevēlas kafiju. Laipni pateicos un atteicos, jo bija tak jāraksta nevis jāstrebelē. Uz ko tika mīlīgi atjokots, ka es jau arī neesmu pelnijusi (mhm).

p.s. No rīta skrienot uz autobusu uzrakstīju ziņu neatbildētajam zvanam, ka braucu uz skolu. Atbildē sutas vietā saņēmu: "Paldies, izklausās labi."

Man liekas, ka esmu pie ļoti labiem cilvēkiem šeit. Šaubu nav.
Tiesa pie punktualitātes mazliet jāpiestrādā. Ilgi jau tā ar mani te neauklēsies neviens.