Lai arī cik nomācoša, garlaicīga neliktos kāda filma, man noteikti ir jāredz beigas. Šī iemesla dēļ visas manas esības laikā tikai vienreiz esmu pametusi zāli pirms seansa beigām.
Tas tāpēc, ka līdzgājējs to nevēlējās ilgāk vairs skatīties. Lai nebojātu šim omu un pēcāk nebūtu jāskaidro velmi uzkavēties, vienkārši gāju prom. Labāk protams no tā nepalika.

Tomēr ir filmas, kuru skatīšanās ir pielīdzināma divu pirkstu bāšani rīklē.
Tā viena, ko mēs četratā noskatījāmies sen Arsenālā, jo bij tak brīvbiļetes (nosaukumu drīkst man arī neatgādināt).
Un Davida Cronenberga 1996. gada Crash.

Citu pretenziju pret kino man nav.