The deepest problems of modern life flow from the attempt of the individual to maintain the independence and individuality of his existence against the sovereign powers of society, against the weight of the historical heritage and the external culture and technique of life. The antagonism represents the most modern form of the conflict which primitive man must carry on with nature for his own bodily existence. The eighteenth century may have called for liberation from all the ties which grew up historically in politics, in religion, in morality and in economics in order to permit the original natural virtue of man, which is equal in everyone, to develop without inhibition; the nineteenth century may have sought to promote, in addition to man's freedom, his individuality (which is connected with the division of labor) and his achievements which make him unique and indispensable but which at the same time make him so much the more dependent on the complementary activity of others; Nietzsche may have seen the relentless struggle of the individual as the prerequisite for his full development, while socialism found the same thing in the suppression of all competition - but in each of these the same fundamental motive was at work, namely the resistance of the individual to being levelled, swallowed up in the social-technological mechanism.

/Georg Simmel, The Metropolis and Mental Life 1903/

Pat dzīvokļīpašnieki ir sazvērājušies. Izdod dzīvokļus tikai pāros komplektētiem cilvēkiem un neļauj turēt mājdzivniekus.

Ir saprotams, ja bārā aizmirst cepuri vai mēteli, bet vēl kaunīgāk ir nākamā rītā iet uz baznīcu pēc kameras statīva somas tieši pēc svētbrīža, baznīcas zvaniem zvanot. Pēcāk izmantoju iespēju pasēdēt pie Māras dīķa. Grāmatas lasīšanu apgrūtināja un domu mākoņus izkliedēja vējš, pīles un atmiņas par bērnībā pavadīto laiku dīķmalā.

"Tā arī nāve pasauli nevis maina, bet pārtrauc. 
Nāve nav dzīves notikums. Cilvēks nāvi nepieredz. Ja ar mūžību saprot nevis bezgalīgu laika ilgumu, bet gan bezlaicību, tad mūžīgi dzīvo tas, kurš dzīvo tagadnē. Mūsu dzīve ir tieši tikpat nebeidzama, cik neierobežots ir mūsu redzes lauks. Cilvēka dvēseles laiciskā nemirstība - tas nozīmē, tās mūžīgā turpināšanās arī pēc nāves – ne tikai nav nodrošināta, bet šis pienņēmums vispār neveic itin neko no tā, ko allaž ar tā palīdzību gribējuši sasniegt. Ja es dzīvotu mūžīgi,vai tad tas atrisinātu kādu noslēpumu? Vaitad šī mūžīgā dzīve nav tikpat noslēpumaina kā pašreizējā? Noslēpuma atrisinājums dzīvei telpā un laikā atrodas ārpus telpas un laika."

In a dystopian near future, single people, according to the laws of The City, are taken to The Hotel, where they are obliged to find a romantic partner in forty-five days or are transformed into beasts and sent off into The Woods.

Apciemojot savu ārstu varu būt pavisam maza maziņa, jo daktermāsiņa mani jau otro reizi nosauca par bērnu.

Šodien saņēmu paciņu no Vjetnamas. Svētki ir sākušies! 

Šodienas neticamā kombinācija - kaķis, es un pavadiņa nonācām uz ielās, lai dotos ciemos pie radukaķiem. Kaut ko tādu domādams neiedomāsies, bet stāvot zooveikalā un pētot transportkastes sapratu, ka vienkāršāk ir iesiet striķī.

Svētkos gribētu jums vēlēt to pašu, ko darba vietas ēdnīcā mēdz teikt slāvu izcelsmes bufetniece pasniedzot porciju: " Visu labu!"