t - 21. Septembris 2013

Imītis vakar vakarā atradās. Pats.

Skatos SATC. Esmu tikusi līdz 2. sezonas vidum. Tur visi tik daudz pīpē, ka man jau sāp plaušas no skatīšanās. Sev par prieku atklāju, ka mani pašu pīpēt šis seriāls galīgi nevilina, kā citreiz, kad filmās tiek "uzvilkts dūms" (ceru, ka pietiekami dramatiski izteicos). Esmu nolēmusi turpmāk izvēlēties vieglās cigaretes, un varbūt pat dāmu variantu. Pašas labākās gan, protams.

Cilvēkus var labi iepazīt, ar viņiem spēlējot dažādas spēles. Izrādās, viens no V. sakarīgākajiem draugiem nav spējīgs spēlēt spēli "kad?" (noloka, padod tālāk), "kas?" (noloka, padod tālāk), "ar ko?" (noloka, padod tālāk), "kur?" (noloka, padod tālāk), "ko darīja?" (noloka, padod tālāk), "kāpēc?" (noloka, padod tālāk), "cik es par to visu dodu?" (noloka, padod tālāk, spēlē akmens šķēres papīrīts, uzvarētājs lasa pirmais). Tas man ir pārsteigums, jo citas galda spēles ar viņu spēlēt ir pat ļoti ok. Tā nu es esmu nonākusi pie secinājuma, ka laikam katra atsevišķa spēle kaut ko kaut kādā mērā pastāsta par cilvēku.

Tas ir līdzīgi kā ar mūziku: cilvēks var izlikties, ka dzied šķībi, bet tam cauri spīd izlikšanās, jo cilvēks ar muzikālo dzirdi nav spējīgs nodziedāt šķībi kaut cik ticami. Tā arī ar spēlēm: var tās fotobombot, izliekoties, ka nemāk spēlēt, bet cauri spīd tas, ka cilvēks varētu spēlēt normāli, ja vien gribētu. Bet ja nevar, tad nevar. Vienkārši nevar. Jautājums: kāpēc viņi to tomēr dara?