t - 19. Marts 2013

Ak, kungs, kā man gribās pīpēt. Tā riebīgi nodevīgā, kairinošā sajūta, iedomājoties jauku pavasara tuvošanās vakaru. Un cigareti. Pacelt roku, piesmēķēt un ievilkt dūmu. Izpūst dūmu.

Tā, nu es to pateicu. Noteikti rīt darbā uzpīpēšu. Pilnīgi siekalas saskrēja mutē. Varbūt nevarēšu aizmigt. Varbūt man kaut kur mājās ir cigarete.

Bet redz, kā jau bieži vien gadās, man šķiet, ka šis gaidīšanas prieks gan jau būs jaukāks par dabūšanas prieku.

Un tomēr. Cigarete. Cigarete.

(Ceļos un eju uz virtuvi pēc bulciņas.)

Pa pusei slimošanas* jaukākais aspekts ir strādāt no mājām. Un tas ir diezgan kruti kaut kādā ziņā, piemēram, ka var strādāt cikos grib un pa vidu darīt ko grib. Piemēram, iet pēc bulciņām, gulēt pusdienlaiku, skatīties raidījumus vai taisīt garas tējas pauzes, un tā tālāk, un tā tālāk.

Tomēr ilgāk par pāris dienām nezinu, vai varētu izturēt. Apbrīnoju tos, kas gadiem spēj strādāt no mājām.



*nu tas ir tā, ka tik baigi slims nav, lai speciāli brauktu pēc slimības lapas, bet arī tik baigi vesels nē, lai gribētos sēdēt darbā un slimdināt kolēģus (un sevi vēl vairāk), bet arī tik baigi slims nē, lai gribētos vispār nestrādāt.

Vai viņi vispār nepadomā par cilvēkiem, kuriem tajā brīdī būs 19 un 20, bet kuri jau būs iekrituši šajos piņķerīgajos valgos? :D


http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/457691-komisija_atbalsta_aizliegt_tirgot_cigaretes_jauniesiem_lidz_21_gada_vecumam