t - 8. Jūnijs 2012

Es redzēju lielu ezi. Gaišā dienas laikā, pie savas mājas vārtiem. Viņš cēli (tiešām!) pastaigājās gar ceļmalu. Tas bija jau tad, kad bija jādodas uz vilcienu, bet līdz tam es paspēju arī uzcept rabarberu kūku pēc Sintijas receptes. Tiesa gan, tur sanāca drusku čē pē, jo kūka neizcepās pusstundas laikā, līdz ar to es viņu tā arī nedabūju pagaršot, jo viņa vēl palika cepties. Vēl es paspēju brālim palīdzēt izveidot frizūru ar matu mašīnīti. Nu tur, izdzīt īsto formu. Biju iepriekš dzinusi matus citiem tikai tā, lai sanāk vienādā garumā, bet beigās sanāca diezgan smuki, neraugoties uz to, ka šī man bija pirmā tāda veidošanas reize. Es drusciņ pabiju arī dārzā. Loki, pujenes, īrisi, pētersīļi, zemenes, tomāti, baziliks, smiltsērkšķi, rabarberi un kartupeļi. Un tas nav nekāds jums viss. Vecmāmiņa ir ļoti pacentusies. Ko vēl. Pirmo reizi redzēju, kā brālis brauc ar mašīnu (tiesības viņam ir jau vismaz 2 gadus). Tomēr šī diena bija brāļa diena. Tas bija jauki. Bet savu vainas sajūtu par to, ka šī galīgi nebija mammas, vecmāmiņas un tēta diena, es kaut kā kompensēšu citu reizi. Žēl, ka ir iemācīta tāda vainas sajūta par lietām, kur galīgi nebūtu par ko tā justies.