4.. Sep, 2011 | 01:07 pm
Šorīt pēkšņi atcerējos sajūtu, kas pavadīja man doto atļauju vienai pašai svešā pilsētā doties uz apģērbu veikalu, lai jaunajai cepurei noņemtu tur aizmirsušos pīkstuli. Man laikam bija kādi 12 vai 13 gadi. Es gāju, laika bija maz, ielās - daudz cilvēku, laiks bija silts, tomēr auksts, kā parasti Parīzē, kad man gadījies tur būt. Gribējās iejukt mudžeklī un doties kaut kur citur, kur mani neatrastu neviens, un atgriezties nosalušai, bet uzvarējušai. Tomēr, kā jau teicu, laika bija maz - turp un atpakaļ pa boulevard de Magenta, iekšā mājā, augšā pa trepēm uz pēdējo stāvu, jo nestrādā lifts, kurā tieši pirms braukšanas uz lidostu ir iesprūdis Aleksandrs, kurš ir apmēram divus gadus par mani jaunāks. Jāgaida liftu meistars. Jāklausās, kā pie lifta (ārpusē) žēli trako Aleksandra mamma. Jāpaskatās pa logu. Jānoklikšķina intereses pēc uz 'E' ikoniņas datorā, kaut gan zināms, ka interneta (un kas tas vispār tāds ir) tur nav. Jāsmejas par Aleksandru, kas beidzot ticis ārā. Un jābrauc prom. Taksists mums neizdod atlikumu.