29.. Maijs, 2011 | 03:27 pm
Vakardiena bija ļoti jauka. No rīta pēc 3 ar pus stundu miega laidām uz Jantarnij Bereg Kauguros, lai vērotu tenisa turnīru. Paralēli notika Kārļa dzimšanas diena ar paštaisīta suši ēšanu kafejnīcā Jautrā zivtiņa ar brīvdabas skatu uz kortiem un jūru. Kopīgi izpildījām arī divus testus no Erbes mīļākās grāmatas, kas palīdzēja uzzināt daudz jauna par maniem draugiem un mani pašu. Pirms pēdējās spēles bijām arī Kauguru Klondaikā, kas bija sevišķi svarīgi ne tikai dēļ dzimšanas dienas bet arī tāpēc, ka tur savu bērnību ir pavadījusi Mētra.
Rīgā atgriezāmies ap pusastoņiem. Deviņos bija jāspēlē koncerts, kurš, manuprāt, skanēja ļoti lēni. Tieši pirms sākšanas atnāca īsziņa par Saeimas atlaišanu, kas radīja patīkamu nojausmu par kārtējo jucekli, un apkārtējā gaisotne uz kādu brīdi kļuva diezgan interesanta, nu, kā dienvidu štatos pirms ASV pilsoņu kara. Koncertu mazliet ierobežoja dažādi iekšējie un ārējie apstākļi, tomēr bija forši. Pēc tam gar stūra māju devāmies uz Blaumaņa ielu. Stūra mājā notiek kaut kāda filmēšana. Jau iepriekš biju ievērojusi, ka uz ielas uzstādīts milzīgs prožektors. Bet tagad tā māja (vai pareizāk sakot, stūris) bija konkrēti izgaismota, nospriedām, lai tās iekšienē radītu dienas gaismas efektu. Tā izskatījās tik skaista, pirmo reizi ievēroju, cik smalki izskatās sienu rotājumi. Ceru, ka viņiem veicās filmēšanā. Nezinu gan, kāpēc jāfilmē bija tieši tur, varbūt lai noķertu kādu auru? Grūti pateikt, tomēr tā māja ir un paliek mistiska, katrā ziņā, mēs pagājām tai garām un drīz bijām Blaumaņa ielā.
Tur es centos noskatīties Zatlera runu, bet minūti pirms beigām no radio pārradās draugi, kas bija aizgājuši fiksi uztaisīt ziņojumu, un teica, ka tas nu jau ir old news, lai es paņemot austiņas utt. Es, protams, varēju aiztaisīt virtuves durvis, nevis lūgt uzvesties klusāk, bet nu tiešām biju pārsteigta par jūtamo divkrāsainību, no vienas puses uzsverot, ka cilvēki neinteresējas par politiku, bet tad, kad viņi to dara, paziņot, ka tas ir apmēram pofig. Laša tartars ar pļavas maizi toties bija garšīgs.
Pēc tam notika Dominion mačs, kura laikā es laimīga skatījos Visus redzamos bērnus un pēc tam LMK.
Mājupceļš Šarma un Bo dziedāto grand piano, electric guitar, vocal chords un tubular bells pavadībā izrādījās visai jautrs. Pa ceļam pie pašām mājām gan satikām divus tipus, kuri bija mūsu kāpņutelpas dzīvokļu rokturu zagļi. Kad laimīgi iekāpām liftā, no tā tik laimīgi ārā tikt vis nevarējām, jo mūsu stāvā bija salauztas eņģes. Sākumā šķita, ka kāds tur lifta durvis un nelaiž no tā ārā, plus vēl kāpņu telpā nodzisa gaisma. Kaut kā tās durvis tomēr attaisījām, un izrādījās, ka no eņģes ir izkritis tas puļķītis, kas satur eņģes kopā. Tas gan ir praktiski neiespējami, tāpēc joprojām man grūti to sev izskaidrot.
Un ko es jums (un sev) pēc šī visa varētu ieteikt? Vienīgi skatīties Zebru. Jo tur stāsta visu, pilnīgi visu.
Rīgā atgriezāmies ap pusastoņiem. Deviņos bija jāspēlē koncerts, kurš, manuprāt, skanēja ļoti lēni. Tieši pirms sākšanas atnāca īsziņa par Saeimas atlaišanu, kas radīja patīkamu nojausmu par kārtējo jucekli, un apkārtējā gaisotne uz kādu brīdi kļuva diezgan interesanta, nu, kā dienvidu štatos pirms ASV pilsoņu kara. Koncertu mazliet ierobežoja dažādi iekšējie un ārējie apstākļi, tomēr bija forši. Pēc tam gar stūra māju devāmies uz Blaumaņa ielu. Stūra mājā notiek kaut kāda filmēšana. Jau iepriekš biju ievērojusi, ka uz ielas uzstādīts milzīgs prožektors. Bet tagad tā māja (vai pareizāk sakot, stūris) bija konkrēti izgaismota, nospriedām, lai tās iekšienē radītu dienas gaismas efektu. Tā izskatījās tik skaista, pirmo reizi ievēroju, cik smalki izskatās sienu rotājumi. Ceru, ka viņiem veicās filmēšanā. Nezinu gan, kāpēc jāfilmē bija tieši tur, varbūt lai noķertu kādu auru? Grūti pateikt, tomēr tā māja ir un paliek mistiska, katrā ziņā, mēs pagājām tai garām un drīz bijām Blaumaņa ielā.
Tur es centos noskatīties Zatlera runu, bet minūti pirms beigām no radio pārradās draugi, kas bija aizgājuši fiksi uztaisīt ziņojumu, un teica, ka tas nu jau ir old news, lai es paņemot austiņas utt. Es, protams, varēju aiztaisīt virtuves durvis, nevis lūgt uzvesties klusāk, bet nu tiešām biju pārsteigta par jūtamo divkrāsainību, no vienas puses uzsverot, ka cilvēki neinteresējas par politiku, bet tad, kad viņi to dara, paziņot, ka tas ir apmēram pofig. Laša tartars ar pļavas maizi toties bija garšīgs.
Pēc tam notika Dominion mačs, kura laikā es laimīga skatījos Visus redzamos bērnus un pēc tam LMK.
Mājupceļš Šarma un Bo dziedāto grand piano, electric guitar, vocal chords un tubular bells pavadībā izrādījās visai jautrs. Pa ceļam pie pašām mājām gan satikām divus tipus, kuri bija mūsu kāpņutelpas dzīvokļu rokturu zagļi. Kad laimīgi iekāpām liftā, no tā tik laimīgi ārā tikt vis nevarējām, jo mūsu stāvā bija salauztas eņģes. Sākumā šķita, ka kāds tur lifta durvis un nelaiž no tā ārā, plus vēl kāpņu telpā nodzisa gaisma. Kaut kā tās durvis tomēr attaisījām, un izrādījās, ka no eņģes ir izkritis tas puļķītis, kas satur eņģes kopā. Tas gan ir praktiski neiespējami, tāpēc joprojām man grūti to sev izskaidrot.
Un ko es jums (un sev) pēc šī visa varētu ieteikt? Vienīgi skatīties Zebru. Jo tur stāsta visu, pilnīgi visu.