Biju teātrī.
25.. Feb, 2011 | 10:48 pm
Sintijai izrādījās taisnība - 2. rinda bija par tuvu. Vismaz izrādei Melnais Piens noteikti. Tur vajadzēja vairāk redzēt to skatuves dziļumu. Toties ievēroju, cik JRT aktrisēm ir skaistas (tiešām, skaistas!) kājas. Kopumā izrāde man patika, tikai dažām ainām bija grūti atrast pamatojumu. Bet varbūt nepietika laika apdomāt. Vai arī varbūt aktieriem pašiem nebija skaidrs, kas ainā jāpasaka.
Pie foršajām lietām pieskaitu latgaļu valodu un latgaļu vīra/sievas tēlus, Kļaviņas govi, īdienus burkās, mistiku. Jā, un Miku un viņa saimnieci. Un grūtsirdību. Visa tā izrāde ir grūtsirdīga. Pat pārāk, vietumis jau sāku domāt, vai tiešām tas ir vajadzīgs. Kaut gan bija arī ļoti smieklīgas ainas un pat akrobātiski triki (kas gan tas bija? Pulkstenis? Laika rats? Vienkārša spēle ar gaismu?). Katrā ziņā, nedaudz dīvaina sajūta pēc izrādes, it kā bija pozitīvi, bet tā grūtsirdīgā tomēr daudz vairāk, un jāpadomā, kur lai to liek un kāpēc.
Kas bija interesanti - latgaļu pāris sēž uz sola, pļāpā, un sieva piemin 15. augustu. Es gaidu, kas nu būs, un ir arī! Zālē čuksti: (kas ir 15. augusts????) Interesanti, jo, ja kāds pieminētu Ramadānu, diez vai zālē būtu tik daudz čukstu. Kaut gan - kad govs gribēja stopēt uz Indiju, čukstu bija vēl vairāk. Bet tā jau ir cita tēma. Tad vēl, tā paša 15. augusta vai citā sakarā Daudziņš pārmet krustu. Pareizticīgo krustu. Tas arī bija diezgan interesanti, jo latgaļi taču ir katoļi! Vismaz latviešu latgaļi, un Preiļos jau nu noteikti (Runāja viņi tā, it kā būtu no Preiļu rajona. Vieglajā latgaliešu valodā. Kā mana ģimene no vecmāmiņas puses. Un tāpēc bija ļoti smieklīgi un reizē patīkami klausīties).
Tomēr! Galveno domu ir grūti izlobīt. Un grūti saprast, kāpēc ir attēlota gandrīz tikai Latgale (jo, ja būtu tikai Latgale, tad būtu skaidrs, ka izrāde ir par Latgales melno pienu) un nedaudz Vidzeme, bet nekā no Kurzemes vai Zemgales, nu vai arī gandrīz nekā. Un grūti saprast, kāpēc viena no izrādes vadlīnijām ir brīžiem vulgāra seksualitāte. Un kāpēc izrāde lēkā no mūsdienām uz padomju laikiem un atpakaļ bez brīdinājuma un skaidrāka pamatojuma. Un kāpēc govs redz visu un saprot. Un kas vispār ir govs, un kā tas piens ir kļuvis melns.
Pie foršajām lietām pieskaitu latgaļu valodu un latgaļu vīra/sievas tēlus, Kļaviņas govi, īdienus burkās, mistiku. Jā, un Miku un viņa saimnieci. Un grūtsirdību. Visa tā izrāde ir grūtsirdīga. Pat pārāk, vietumis jau sāku domāt, vai tiešām tas ir vajadzīgs. Kaut gan bija arī ļoti smieklīgas ainas un pat akrobātiski triki (kas gan tas bija? Pulkstenis? Laika rats? Vienkārša spēle ar gaismu?). Katrā ziņā, nedaudz dīvaina sajūta pēc izrādes, it kā bija pozitīvi, bet tā grūtsirdīgā tomēr daudz vairāk, un jāpadomā, kur lai to liek un kāpēc.
Kas bija interesanti - latgaļu pāris sēž uz sola, pļāpā, un sieva piemin 15. augustu. Es gaidu, kas nu būs, un ir arī! Zālē čuksti: (kas ir 15. augusts????) Interesanti, jo, ja kāds pieminētu Ramadānu, diez vai zālē būtu tik daudz čukstu. Kaut gan - kad govs gribēja stopēt uz Indiju, čukstu bija vēl vairāk. Bet tā jau ir cita tēma. Tad vēl, tā paša 15. augusta vai citā sakarā Daudziņš pārmet krustu. Pareizticīgo krustu. Tas arī bija diezgan interesanti, jo latgaļi taču ir katoļi! Vismaz latviešu latgaļi, un Preiļos jau nu noteikti (Runāja viņi tā, it kā būtu no Preiļu rajona. Vieglajā latgaliešu valodā. Kā mana ģimene no vecmāmiņas puses. Un tāpēc bija ļoti smieklīgi un reizē patīkami klausīties).
Tomēr! Galveno domu ir grūti izlobīt. Un grūti saprast, kāpēc ir attēlota gandrīz tikai Latgale (jo, ja būtu tikai Latgale, tad būtu skaidrs, ka izrāde ir par Latgales melno pienu) un nedaudz Vidzeme, bet nekā no Kurzemes vai Zemgales, nu vai arī gandrīz nekā. Un grūti saprast, kāpēc viena no izrādes vadlīnijām ir brīžiem vulgāra seksualitāte. Un kāpēc izrāde lēkā no mūsdienām uz padomju laikiem un atpakaļ bez brīdinājuma un skaidrāka pamatojuma. Un kāpēc govs redz visu un saprot. Un kas vispār ir govs, un kā tas piens ir kļuvis melns.