Līdz vēmienam žņaudz... līdz nemieram dur...

un es turpināšu gulēt virs nāves istabas... ar apziņu, ka vēl kāds ir aizgājis tik tuvu, tepat blakus...

un būs jāstaigā pa mirušām pēdām, aizgājušiem ceļiem, muļķīgi traģiskām kļūdām un zaudētām iespējām...

esi sveicināts melnais... esi sveicināta nāve... sasodīti nolādēts...

cik vienkārši, cik sarežģīti...

es nebiju tur, kad Tu aizgāji...

es negribētu redzēt kā sāp viņai... vēl kādam/kādiem/daudz un maz...

es nezinu kāpēc tā sāp, ka jāvemj ārā žults...

bet sūdīgi tas, ka vienkārši gribas nokļūt melnā caurumā un aizmirsties...

tas melnais caurums bija vainīgs, tas vēl joprojām būs vainīgs, ka kāds aizies, nespēs izturēt, padosies... līdz pretīgumam vainīgs...

kas notiek, ka jākaras, kas notiek, ka jāduras, kas notiek, ka sirdij pukstēt vairs nav lemts, kas notiek?

Tags: es, tu, viņš...
Current Mood: izvemt pasauli
Current Music: msk - pelite