| [ |
mood |
| |
pretty fucked up |
] |
Atceros, kā vecmāmiņa neļāva man doties kopā ar klasi uz kolektīvajām potēm - viņa uzskatīja, ka mums tur sazin ko sašpricēs, par zombijiem pataisīs gandrīz vai. Viņa vispār bija pret visādām ķimikālijām.
Atceros, kā vecmāmiņa sauca mani par stulbu esam, ja es ticot, ka zeme ir apaļa un zvaigznes debesīs ir nevis mazi punktiņi, bet gan milzīgas planētas, un kāds kādreiz ir bijis kosmosā. Zinātnieki taču visas tās stulbības vienkārši izdomājot un sarakstot grāmatās, lai sabāztu mūsu galvas pilnas ar visādiem idiotismiem. Viņai pašai bija sešu klašu izglītība.
Atceros, kā viņa centās mani pasargāt no dajebkādiem erotiku saturošiem skatiem TV, it kā netīšām aizstājoties ekrānam priekšā.
Atceros to prieka pilno sajūtu, kad pēc mēneša prombūtnes atgriezos no slimnīcas un pirmais, ko mājās ieraudzīju, bija māmiņas mīļais smaids un viņas kuplie, garie tumšie mati.
Atceros, kā viņa gandrīz iesita dakterim, kad viņš lūdza atļauju taisīt sekciju manai māmiņai. Atceros, kā es toreiz vēl nesapratu, kas ar māmiņu ir noticis. Atceros tikai gaiši zilās gaismas pielieto palātu ar tukšu, kārtīgi saklātu gultu tajā vietā, kur vēl pagājušonedēļ viņa gulēja smaidīga.
Atceros, cik vecmāmiņa rūpīgi centās noslēpt savas problēmas ar veselību no manis un kā es, stulbenis, to pamanīju tikai tad, kad bija jau par vēlu.
Atceros, kā pie ātrās palīdzības mašīnas sarunājām, ka es tajā sestdienā braukšu viņu apciemot un paņemšu līdzi viņas mīļāko grāmatu.
Atceros, ka jau tovakar zināju, ka tā ir pēdējā reize, kad viņu redzēšu.
Atceros, kā nākamajā dienā, kad aizgāju līdz klases audzinātājai, lai palūgtu, lai viņa uzlūdz visus manus klasesbiedrus uz manas vecmāmiņas bērēm, viņa man jautāja, vai es nedomājot, ka es esmu vainīgs pie vecmāmiņas nāves. Un es domāju. Es vēl tagad tā domāju...
Atceros, ka es pamanījos palaist garām visas iespējas pateikt savai vecmāmiņai, cik ļoti es viņu mīlu un cik ļoti gribētu paņemt atpakaļ visus tos sliktos vārdus, ko biju viņai teicis un visas tās kretīniskās savas izdarības, kas viņu bija sāpinājušas...
Ģimenes kapos ir palikusi vēl viena brīva vieta, ko es līdzās abām kapu kopiņām ar grūtībām izkaroju. Ar cerību, ka mēs vismaz kādreiz būsim kopā. Laimīgi...
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}