January 12th, 2011

• Epizode Nr.8
• 1/12/11 04:55 pm
• „Vai tev ir laiks parunāt?” – viņš stingri uz mani skatījās. Viņa seja, es jau biju piemirsusi, cik tā ir mīļa un tuva. Nevar teikt, ka biju aizmirsusi, bet vienkārši pārņēma tāda mājas sajūta. Ja līdz šim es jutu, ka man kaut kas trūka un tagad es sapratu, kas man trūka. Un tagad visi ir atgriezušies mājās un beidzot ir miers. Es sapurinājos, biju aizskatījusies viņa acīs…
  „Jā… Laikam varu sarunāt,” – es novilku. Gāju sarunāt ar vecākiem, ka nevarēšu kārtot tālāk gumijas žurkas. Vēl nevarēju pierast pie dekorāciju maiņas. Tas bija savādi. Mēģināju sevi pierunāt nedomāt par to kas varētu tagad notikt. Izgājām ārā. Vasaras diena mani pārsteidza ar sauli un siltumu. Likās, ka viss ir tik gaišs un saulains, ka nebūs nekad vairs mākoņi debesīs, bet būs tikai mūžīgā gaisma.
  Gājām pa ielas malu un tas likās tik savādi. Biju pieradusi ar viņu tikai skriet un slēpties, satraukties par katru dīvainu acu skatu.
  „Un ko tu te dari? Tu vari atrasties šeit?” – vai tiešām viņš tā vienkārši varēja stāvēt te, gaišā, tiešām gaišā dienas laikā.
  „Jā.”
  Ko lai jautā, kādēļ viņš ir te, ka man likās, ka esmu viņu zaudējusi uz visiem laikiem, ka es negribu viņu zaudēt. Kas viņš vispār ir, jo atceroties pēdējo kas ar mani notika un to ko redzēju, nelikās, ka viņš ir cilvēks.
• 0 commentsLeave a comment