January 4th, 2011

• 1/4/11 12:14 pm
• Ievads.
  Tātad mani jaunie draugi, esiet sveicināti cilvēka un dzīves savijumā. Gads ir sācies, un neteikšu, ka veiksmīgi, tādēļ esat jūs, kas ir laipni aicināti sekot līdzi dzīves epizodēm, kas būs noteikti dažādas. Nesolu neko, jo atkarībā no garastāvokļa maiņām, zinu, ka mainīsies arī viss šeit…
  Iespējams, ka ieraksti būs katru dienu, izņemot sestdienas un svētdienas (jāatpūšas tak ir), bet šis man noteikti liks saņemties, kļūt mazāk atkarīgai no citu cilvēku uzmanības, nodarboties ar sevi un to, kas man patīk vislabāk – sapņot.
• 0 commentsLeave a comment

• Epizode Nr.1.
• 1/4/11 01:08 pm
• Fonā skan Leonard Cohen – Woke up thes morning. Tiešām laikam ir jāmostas. Vēl sapnis liekas tik vilinošs un viņa acu skatiens mani spēj noturēt uz mirkli. Skan, kādēļ skan vēl tas neciešamais troksnis… Es atveru acis.
  „Pie joda, vai tiešām tu necelsies augšā, ir jāiet…” Jā, pareizi, iemītā taka gaida. Nē, šodien tā pagaidīs. Acis aizveru, ieelpoju… kā man patīk šī smarža. Vasara… es izstiepju puskailās rokas, saules stari tās nemanāmi sāk glāstīt. Es ieelpoju vēlreiz un manās dzīslās sāk plūst ziedputekšņu smarža, zāles vēsums, kad tai pieskaras kailās pēdas. Man sagriežas galva, atveru acis, tur viņš stāv. Mierīgi stāv un skatās, kā es izbaudu, sejā pavedinošs smīns.
  „Patīk?” – viņš jautā un paver plašāk durvis uz vasaru. Kā lai nepatīk, es taču dzīvoju ziemā. Bet neko nesaku, tikai eju tālāk atstājot viņu aiz muguras. Ak, kur tu biji tik ilgu laiku. Jau tik ilgu laiku ir bijusi šī ziema un atkal tu esi te un ir silti, ir izzudis viss, kas ir aiz muguras. Jūtu viņa elpu uz kailā kakla, viņa lūpu pieskārienus un man atkal ir auksti, izelpojot manā ķermenī griežas sniegpārslu puteņi radot vēl vairāk trīsu. Tāda ziema man gan patīk…
• 0 commentsLeave a comment

• Epizode Nr.2
• 1/4/11 01:18 pm
• „Kā tev iet?”
  „Kādēļ tu jautā. Tevi interesē kā es jūtos?”
  „Nē, es gribu pastāstīt, kā man iet.”
  „Tad man iet labi.”
  Un es turpinu iet pa taku. Tā ir šaura, ja iekāpj sniegā var arī paiet kādam garām, kas pa priekšu iet lēnāk. Tiešām mēs esam vientuļi, ir tik daudz cilvēku apkārt, bet mēs ejam katrs viens aiz otra.
• 0 commentsLeave a comment

• Epizode Nr.3
• 1/4/11 04:39 pm
• Ziniet, kā tas ir, kad dzīve ir pilnīgi kārtībā… Tu pasaki, ka esi laimīgs. Kas ir laime – miera un labsajūtas sajūta, kad kā runcis tu guli aukstā ziemas vakarā pie kamīna, klausies uguns sprakstēšanā, esi paēdis, un tevi glauda pa spalvai. Tā ir pilnīga laime. Un tad tu to izsaki apzināti – es esmu laimīgs. Un to dzird... to dzird kāds, kas ir tur lejā un Viņš atnāk un iemet pilienu darvas tavā medus podā. Sākumā tu nejūti ka tā darva ir jau piesūkusies visā podā un sabojājusi visu ko var. Medus šķietami garšo saldi un labi, pat labāk nekā agrāk, un tad pēkšņi…bac un tu saproti, ka tā ir darva, jo tā par sevi liek manīt. Jau tad kad tā ir pārņēmusi jau visu tevi. Tā ir iesūkusies tevī tik ļoti, ka nevēlies vairs no tās atvadīties, bet tā iziet, tā ir tevi sabojājusi un iziet no tevis ārā, un ir tāds tukšums. Arī medus pods vairs tā negaršo un tagad tu jūties kā izmircis blandoņa kaķis, kas mēģina sasildīties pie ielas laternas spilgtās gaismas…
  Draugi, šī diena ir beigusies…kas būs tālāk?
• 0 commentsLeave a comment